allinā no 25. līdz 27.oktobrim notika Baltijas ministru padomes rīkotā konference Jaunie Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kultūrpolitikas uzdevumi, ko atbalstīja Eiropas Padome (EP) un kurā piedalījās trīs valstu kultūras ministri — Signe Kivi, Kārina Pētersone un Arūns Bekšta, šo ministriju un pašvaldību darbinieki, arī EP eksperti, nevalstisku organizāciju pārstāvji.

Varbūtības līmenis

Ieceres līmenī Baltijas valstu kultūrpolitikas konference ir nozīmīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā prioritāte un diskusiju tēma tiek izvirzīta stratēģiski svarīga joma, kas ir Kultūras ministrijas (KM) pamatfunkcija — kultūrpolitikas veidošana. Bieži radošā kultūras procesa sakārtošanu un pārkārtošanu aizēno process, kas tērē daudz enerģijas un aizņem plašu publicitātes telpu — ikdienas «jumtu lāpīšana», ministrijas iesaistīšanās uz ārēju prestižu orientētu pasākumu organizēšanā un konfliktsituāciju risināšana.

Otrkārt, konference piedāvā domāt par kultūrpolitikas salīdzinošu analīzi un trīs Baltijas valstu vienotas stratēģijas veidošanu kultūras sfērā. Līdz šim aktīvāka bijusi sadarbība zemākajā līmenī — praktiķu un mākslas cilvēku kopējos projektos, informācijas apmaiņā, Baltijas reģiona festivālos. Baltijas valstis, tāpat kā Skandināvijas reģions, varētu sadarboties, gan attīstot kopēju kultūrpolitiku, gan finansējuma modeļus.

Likumdošana un mākslinieki

Konferencē tika izvirzītas trīs tēmas — kultūras likumdošana, finansēšana un likums par mākslinieka statusu sabiedrībā. Kultūras likumdošanas apskats trīs Baltijas valstīs bija vērtīga informācijas apmaiņa. Tiesa, brīžiem konferences atmosfēra atgādināja tautsaimniecības sasniegumu izstādi, vēlamo uzdodot par esošo un izlaižot tās referātu rindkopas, kam būtu jāanalizē kļūdas un likumdošanas īstenošanas efektivitāte.

Tā LR KM Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane grūti topošo (vēl arvien nepabeigto!) Nacionālo programmu Kultūra nekritiski nodēvēja par «unikālu dokumentu». Gan EP eksperti, gan citu ministriju pārstāvji atzinīgi novērtēja LR KM darbu pie programmas Kultūra, kas ir loģisks turpinājums likumdošanas sakārtošanai. Tomēr Igaunijas un Lietuvas kolēģiem būtu bijis vērtīgi uzzināt arī par zemūdens akmeņiem šāda stratēģiskās plānošanas dokumenta tapšanā, savukārt Latvijas delegācijai — analizēt problēmas, kas var rasties tā īstenošanas gaitā. Jo paliek šaubas, vai plānošanas dokuments pats par sevi ir recepte pārmaiņām, ja tajā nav ne vēsts no visās nozarēs vienotas reformas finansu sadales mehānismā un ja katras nodaļas autoriem ir bijis atšķirīgs priekšstats par to, kā šis dokuments tiks izmantots reālajā dzīvē (kā nozares attīstības plāns? kā arguments kultūras budžeta palielināšanai? kā nozares pārkārtošana atbilstoši reālajai dzīvei?).

Visatklātāk un paškritiskāk savu darbu analizēja Lietuvas kultūras ministrs A.Bekšta. Iespējams, viņa bezrūpību veicināja pārmaiņas Lietuvas valdībā un iespējamība ministra amatu drīzumā atstāt. Šādai pieejai — likumdošanas un citu lēmumu seku analīzei, atklātai pieredzes apmaiņai — bija jākļūst par dominējošo konferences intonāciju, lai tā ne tikai informētu par kultūrpolitikas attīstību Baltijā, bet šos procesus arī salīdzinoši vērtētu.

Nosvērti, analītiski un bezcerīgi ritēja sarunas par jautājumu, vai nepieciešamas izmaiņas esošajā likumdošanā, kas nodrošinātu sociālās garantijas māksliniekiem. Pierādījumi «jāvārdam» izskanēja auditorijā, kas pilnībā solidarizējās ar šo viedokli. Runātāji atzīmēja, ka visgrūtāk šo likumdošanas izmaiņu nepieciešamību ir pierādīt politiķiem un šajā procesā iesaistīt kompetentus juristus. Šai diskusijai drīzāk būtu jāizskan plašākā konferencē Latvijā un masu medijos.

Kurš ir atbildīgs par kultūras finansēšanu?

Dinamiskāk diskusijas raisījās par jautājumu, «kurš ir atbildīgs par kultūras finansēšanu». Igaunijas kultūras ministre Signe Kivi savā multimediālajā priekšnesumā referātā uzsvēra nepieciešamību sabalansēt valsts, pašvaldību un privāto finansu avotu atbalstu kultūrai.

Igaunijas finansu ministrs Sīms Kallass uzdeva jautājumu, kas provocēja teju dienvidnieciska temperamenta diskusijas — vai jāfinansē institūcijas, mākslinieki vai kultūras notikumi? Kā panākt, lai valsts atbalstītu kultūras procesa daudzveidību, nevis kultūras vēsturi (vēsturiski izveidotās valsts kultūras institūcijas) un nekustamo īpašumu?

Latvijas kultūras ministre Kārina Pētersone risinājumu saskata, finansējuma sadali deleģējot neatkarīgiem ekspertiem un attīstot fondu darbību; radot priekšnoteikumus, lai pašvaldības nozīmīgāk iesaistītos kultūras atbalstīšanā; kā arī valsts finansējumu vairāk orientējot uz galarezultātu (mākslas projektu).

Īstenības izteiksme

LR KM kaimiņu vidū izskatījās labi: ir ar ko palielīties (programma Kultūra, likumdošana), ir progress kopš EP ekspertu ziņojuma par Latvijas kultūrpolitiku un konferences Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi 1998.gadā (Kultūrkapitāla fonda izveide), ir prasme diplomātiski un modernā kultūrpolitikas terminoloģijā formulēt attīstības tendences.

K.Pētersone apliecināja, ka Latvijas kultūrpolitikā «krīze ir pagājusi», «likumdošanā nostiprinās daudzpusīgas finansējuma iespējas», kā arī KM apņemšanos atbalstīt nevalstisko sektoru. Tika uzsvērta nepieciešamība veikt finansu decentralizēšanu pašvaldībām un reģioniem.

Taču reālajā kultūras dzīvē stabilitāte faktiski nozīmē iesaldēšanas stratēģiju. Lai iesaldēšanas stratēģiju nomainītu pārmaiņu un attīstības stratēģija, dzīvē būtu jāievieš praktiski soļi konferencē pieņemto lēmumu realizācijai. Vispirms — jānosaka prioritātes (iekšēja procesa attīstība jeb ārēji prestiži pasākumi? nacionālā māksla jeb starptautiski projekti? kultūras projekti iedzīvotājiem Latvijas laukos jeb Eiropas Kultūras mēneša programma tūristiem?). Otrkārt, jāveicina atklāta konkurence kultūras organizāciju vidū. Treškārt, jāizveido skaidri definēti kritēriji finansējuma sadalei un savstarpējiem pienākumiem starp valsti un kultūras organizācijām.

Autors: Baiba Tjarve, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore.
Publicēšanas datums: Otrdiena, 2000. gada 31. Oktobris, Diena.

uz sākumu         atpakaļ