No biroja teātrī

Ineses pievēršanās teātrim ir netipisks, izrādes sižeta cienīgs stāsts. «Dzīvoju divdesmit piecus gadus, nenojaušot, ka kādreiz būšu teātrī. Man bija ļoti labs darbs, mācījos jurisprudenci, tomēr jutu, ka tas nav priekš manis. Darbā bija sasniegti griesti, bija labklājība, bet tas, ka maciņā visu laiku ir nauda, nebija viss, ko gribējās. Man laikam radošās mokas šķiet svarīgākas, nekā materiālā labklājība. Divus trīs gadus man bija smags iekšējs process - es daudz domāju par to, ko vēlos mainīt savā dzīvē. Pārdomāju ideālus, dzīves jēgu. Man bija sajūta, ka dzīve skrien garām, un es neapspēju ielekt vilcienā. Kāds cilvēks, pavisam ne draugs, man ieteica pamēģināt teātri. Laikam tas, ka viņš bija cilvēks no malas, ļāva uz manu dzīvi paskatīties atsvešināti. Es, protams, biju aktīva teātra apmeklētāja, taču pirms tam nepieļāvu domu, ka varētu tur strādāt. Man laikam ieslēdzās foršais latviešu sevis noniecināšanas gēns - ko tad es, es taču esmu melna un maziņa. Bet es to gēnu salauzu - aizgāju un iestājos režisoros. Kopš pirmās dienas, kad tur sāku mācīties, es biju tik laimīga! Atceros, bija ziema, es gāju pa ielu un domāju - ja arī no jumta uzkritīs lāsteka un man nāksies no šīs dzīves aiziet, es miršu laimīga,» smaidot teic režisore.
Tomēr Inese nedzīvo ilūzijās un atzīst, ka krīze ir ietekmējusi arī viņas ikdienu. «Protams, gribētos zināt, ka pēc divām sezonām man būs darbs tajā un tajā teātrī. Neziņa mazliet biedē. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē un dzīvošanai vajag līdzekļus. Pagaidām gan, paldies Dievam, es savas radošās vēlmes apmierinu. Un, protams, joprojām mācos, krāju pieredzi. Patlaban man ir pēc skolas posms, kas varētu ilgt piecus līdz desmit gadus, kad jāaudzē profesionalitāte. Es nepretendēju uz to, ka šobrīd mani darbi ir labākais, ko varu sniegt. Protams, es katru darbu daru ar vislielāko atbildību un nehalturēju, bet domāju, ka man viss vēl priekšā. Kā teica Māra Ķimele, par profesionāli var kļūt, taisot arvien vairāk izrāžu,» secina jaunā sieviete.

Cīnās ar egoismu

Inese nesen kļuvusi par māmiņu, tāpēc viņas dzīve kļuvusi gan laimīgāka, gan saspringtāka: «Kad piedzima dēliņš, daudzi domāja, ka aiziešu no teātra, bet es laužos un mēģinu iet vidusceļu - jau tagad mazo ņemu līdzi uz mēģinājumiem, ja citādāk nevar. Es bez darba nespēju, tā šobrīd ir mana stihija, tāpēc meklēju kompromisu starp labu mammu un augošu režisori. Dēliņš, protams, ir apgriezis kājām gaisā visu manu praktisko dzīvi un pārbauda manu attieksmi pret pašsaprotamām lietām.»
Režisore atzīst, ka tuvie cilvēki viņu dara ļoti laimīgu. «Ja viņi ir laimīgi, tad arī es esmu laimīga. Tā kā darba režīms šobrīd ir ļoti saspringts, es mēģinu apvaldīt egoismu un pārguruma emocijas neizgrūst uz tuviniekiem. Protams, pēc smagas darba dienas ir viegli kļūt neiecietīgam, gribas, lai tevi pažēlo, bet viņi nav vainīgi, ka es uzņemos tik daudz darba,» uzskata Inese.

INESE MIČULE
-Režisore
-Dzimusi 1979. gadā
- Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra režijas mākslas programmu (2008)
- Pusgadu studējusi režiju Helsinku Teātra akadēmijā (2007)
- Diplomdarba izrāde Fundamentālists (2008) tika iekļauta Jaunā Rīgas teātra repertuārā.
-Par to 2009. gada Spēlmaņu naktī saņēmusi balvu Gada spilgtākā debija
- Iestudējusi divas izrādes Rīgas Krievu drāmas teātrī un iesaistījusies vairākos neatkarīgos projektos.

Viedoklis
Valters Sīlis, režisors:
«Inesei ir ļoti laba gaume, un tas ir redzams viņas darbos. Pēc viņas izrādēm vienmēr pārņem laba un harmoniska izjūta. Ineses darbi ir ļoti skaisti. Es apbrīnoju viņas milzīgās darbaspējas. Inese var paveikt vienlaicīgi vairākas neiespējamās misijas, turklāt izdara to ļoti augstā līmenī.»