Divās Horvātijas pilsētās – Zagrebā un Rijekā redzēju divas fantastiskas izrādes. Abas – pilnīgi pretpoli, abas – tīra manta.

Olivers Frljičs Rijekas Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi Turbofolk. Izrāde ir apzināti antiestētiska - fizioloģija, ekspresija un apokaliptisks pseido-nacionālpatriotisma atmaskojums. Ekstrēmi skaļi dārd turbofolks (horvātu šlāgeris bīta ritmos). Skatītāji uz skatuves, vienīgā dekorācija – tukšā skatītāju zāle un zeltā mirdzošie Austroungārijas impērijas laikā celtā Nacionālā teātra balkoni, uz skatuves dermantīna krēsli un metāla gultas. Deviņi aktieri treniņtērpos izspēlē kolektīvas etīdes, un tas ir kliedzošs sapnis par valsti, tādu, kuru ārprātīgi mīl un par kuru ārprātīgi sāp. Izrādās, ka vēl tikko, pirms 15 gadiem visapkaunojošākajā no Eiropas kariem serbi speciālās nometnēs turējuši gūstā horvātu sievietes, kur tās tika izdrāztas, līdz palika grūtas, un gūsts turpinājās tik ilgi, līdz tika piedzemdēti bērni - serbi. Lai lāsts un kauns! Turbofolka dārdošajā jautrībā tiek masveidā šauti vīrieši un tām pašām trakajām sievām, kuras šos te pašus večus tikko lamāja un gānīja, tagad tie jāreanimē. Vīrišķo ģenitāliju amputācija un apraudāšana nākošajā epizodē transformējas jaunas dzimtas turpināšanā kolektīvā mīlas aktā un skaļās dzemdībās Balkānu gaumē. Vēl viena epizode: aktieri nosēžas skatītāju priekšā rindā uz krēsliem un viens pēc otra, necenzēti lamājoties un siekalām šķīstot, izkliedz, izgāž visu, PAR ko un PRET ko viņi iestājas: no teātra, TV un popzvaigžņu banalitātēm līdz globāliem politiska un sociāla rakstura idiotismiem. Pa sūro! Un to visu šļuru saņem viens klusi starp skatītājiem sēdošs cilvēks – pats izrādes režisors Olivers Frljičs! … … … Trīskārša režisora pozīcija, neērta un nenormāli asi patiesa.

Zagrebas neatkarīgā teātra Shadow Casters piedāvātais Process_in_Progress (režisors Boriss Bakals) ir viena no trijām izrādēm ciklā Process_City03, kuras veidotas Kafkas romāna ietekmē. Sapnis un process burtiskā nozīmē. Izrāde sākas ap guļamlaiku - pusē vienpadsmitos vakarā. Tā notiek bibliotēkā, pustumsā. Katru skatītāju individuāli kāds no aktieriem uzaicina iet sev līdzi. Tu saņem baltu spilvenu, tevi apgulda vienā no baltu palagu ieskautā labirinā izkārtotajām kušetēm, apsedz, un sākas tavs, individuālais ceļojums sapnī. To var saukt par filigrāni smalku meditatīvu skaņu, balsu koncertu, kurā tev ļauts aizmigt un vienkārši gulēt, tu vari balansēt starp sapni un realitāti, vari aizpeldēt bērnības vakara pasaku vai ar slimošanām saistītās atmiņās. Tas var būt trauksmaini, kņudinoši un var būt absolūti relaksējoši. Partitūru pirms katras izrādes radošā grupa ar režisoru un komponistu modulē un maina. Izrāde tumsā. Jutekliskums, uzmanības asums, niansētība, kādā darbojas aktieri, rada neiespējamu patiesumu. Tas ir fantasmagoriski, ka pustumsā neko neredzot, tu redzi sejas un aktieru grimases. Savukārt dzirdot, saprotot, ka notiek izskaidrošanās par kādu tikko notikušu pašnāvību, kurā visi kaut kādā veidā ir tieši saistīti, tu notici, ka esi tikpat labi šī notikuma upuris kā līdzvainīgais. Un vienlīdz tev ir iedoti spēles noteikumi, tu ļaujies. Hipnotisks sapnis, kurš ir tavs intīms piedzīvojums.
Tevi atmodina, un ir tikai un vienīgi „nepanesamās esības vieglums“, alkas atkal būt tur, tajā… procesā.

Ilze
2008.gada novembrī

P.S. Šīs un citas horvātu mūsdienu teātra izrādes DVD formātā atrodas LJTI videotēkā.