Jūsu dejotāji nedejo, bet kustas*
Inta Balode portālam Delfi, www.delfi.lv

Gaidot izrādi, ar horeogrāfu Benu J.Rīpi sarunājamies par deju, dzīvi un arī par tekstiem programmiņās. Rīpe ir dejojis dejas kompānijā Neuer Tanz, kuru arī pats atzīst par Vācijas visavangardiskāko grupu un no kuras esot daudz mācījies. Bens J.Rīpe, izejot cauri „tūkstoš atlasēm", divus gadus dejoja pie Pīnas Baušas viņas Stravinska ′Svētpavasari". Līdzīgi kā horeogrāfs Morgans Nardi, kurš viesojās Rīgā pagājušajā nedēļā ar izrādi Koko Doko, arī Bens J.Rīpe stāsta, ka dejošana pie Pīnas Baušas bija sapnis līdz tam brīdim, kad viņš tur nonāca. Rīpe domā, ka pirms desmit gadiem noteikti neviltos, bet mūsdienās tā vairs nav viņa īstā vieta. Bens J.Rīpe sauc Pīnu Baušu par „gadsimta Meistaru" dejas mākslā, viņam ārkārtīgi patīk viņas agrāk tapušie darbi, bet tas, kā kompānija strādā šodien un kādas ir jaunākās izrādes, horeogrāfam nepatīk. Bens J.Rīpe smaida, ka Pīnas laiks ir obligātais jautājums ikvienā intervijā, un ir priecīgs, kad sāku viņu iztaujāt par viņa paša 2004.gadā dibināto kompāniju un viņa darba metodēm.

Inta Balode: Ja es kādam Vācijas dejas pazinējam vaicātu, kas ir Bens J.Rīpe, kāda būtu atbilde?

Bens J.Rīpe: ...ka Rīpes darbs ir, no vienas puses, abstrakts, no otras puses - teatrāls un estētisks; ka viņš daudz strādā ar telpu un laiku...

Vai tas atbilst patiesībai?
Cilvēki manus darbus uztver ļoti atšķirīgi, jo tam, ko daru, ir daudz aspektu - no vienas puses, viss ir ļoti minimālistisks, no otras puses, viss ir ļoti piepildīts. Daudzus cilvēkus pārsteidz un piesaista manu darbu vizualitāte. Daļa publikas vēl aizvien cenšas dejā atrast loģisku stāstu. Ir skatītāji, kas manas horeogrāfijas uzskata par ļoti smieklīgām, citi savukārt to pašu izrādi redz kā ļoti drūmu. Man patīk, ka uztveres ir tik atšķirīgas. Es cenšos savus darbus veidot tā, lai tie būtu daudzbalsīgi.

Tad jau jums ir sveša vilšanās izjūta, kas seko, ja neizdodas vēstījumu nodot skatītājam?
Es domāju, ka maniem darbiem klasiskā izpratnē nav nekāda vēstījuma. Es neesmu horeogrāfs tāpēc, lai cilvēkiem kaut ko pastāstītu.

Un kāpēc tad jūs esat horeogrāfs?
Es esmu, lai dotu iespēju doties ceļojumā. Es cenšos darīt ko tādu, kas varbūt pēc laika atnāks atmiņā - tēli, attēli, sajūtas.

Vai jūs varētu radīt arī politisku izrādi?
Tas varbūt varētu notikt, bet vēl tā nav bijis. Man šķiet, ka Vācijā politiskām izrādēm nav jēgas un iemesla. Piemēram, Ķīnā, kur tikko bijām viesizrādēs, šāda veida izrādes būtu ļoti būtiskas, bet tur tas nav iespējams cenzūras dēļ.

Vai apzināties sevi kā vācieti? Vai jūtat savu nacionālo identitāti?
Nē, ne pārāk, bet es Vācijā dzīvoju un strādāju, un esmu vācietis. Taču mana ģimene nav vāciska, jo par spīti vācu asinīm mani vecāki dzīvo un domā ļoti starptautiski. Nejūtos saistīts ar vācu kultūru, es pat īsti nezinu, kā garšo vācu ēdieni. Man Vācija ne īpaši patīk. Bet ir jau labi...

Kā ir ar jūsu paša visai starptautisko kompāniju? Strādājat ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem vai uz katru projektu aicināt citus?
Kompānijas pamatsastāvs ir četri dejotāji, un daļa no viņiem strādā ar mani jau sen. Man tas ir svarīgi, jo mūsu starpā veidojas aizvien dziļāka sapratne, viņi telepātiski zina, ko es vēlos, un labi pielāgojas tam, ka bieži kaut ko mainu. Manu dejotāju ķermeņos var redzēt to kvalitāti, kuru jau ilgāku laiku kopā izkopjam. Taču man patīk ievest arī jaunus cilvēkus, lai veidojas sajaukums, lai ir kas jauns. Savas izrādes visbiežāk veidoju pieciem dejotājiem, tāpēc viens cilvēks vienmēr mainās. Pašreiz top jauns projekts, kurā ir tikai divi kompānijas dejotāji, pārējie mainās, piedalās arī dažādu citu žanru mākslinieki - aktieri, mūziķi.

Ja jau reiz pieminējāt aktierus, vaicāšu, kā jūs redzat attiecības starp teātri un deju? Ir dzirdēts, ka teātra cilvēki dejotājus uzskata par ne visai gudriem un deja kopumā tiek vērtēta kā zemāka mākslas forma nekā teātris. Vai jūs tam piekrītat?

Te ir vairāki aspekti. Es noteikti novērtēju inteliģences līmeni, jo uzskatu, ka mūsdienās labam dejotājam ir jābūt arī inteliģentam. Šis apstāklis bieži ir atkarīgs no izglītības sistēmas, jo dažreiz dejas skolās smadzenes netiek izglītotas, tiek skolots tikai ķermenis.
No otras puses, deja kā mākslas forma ir interesantāka nekā teātris. Deja ir brīvība mākslā, tu vari darīt visu, forma ir pilnīgi atvērta - pretstatā teātrim kā visai noslēgtai formai. Protams, teātris arī sāk aizvien vairāk atvērties, bet dejas atvērtības process ir ticis daudz tālāk. Ir gan grūti atrast dejotājus, kas var tādā veidā strādāt, bet vēl grūtāk ir strādāt ar aktieriem. Aktieri var būt ļoti inteliģenti, bet viņi vienmēr spēlē, nekad nav īsti. Dejotāji vienmēr runā par sevi pirmajā personā, bet aktieris man vaicā: „Kad viņš aiziet tur...?" Ir smieklīgi, ka cilvēks par sevi runā trešajā personā. Tas ļoti ietekmē darba procesu. Aktieri bieži jūtas apmulsuši, ja darbam nav sižetiskās līnijas. Vienā no maniem projektiem bija divi aktieri - divdesmit piecus gadus vecs puisis un sešdesmit četrus gadus veca aktrise. Jaunam cilvēkam bija vieglāk piemēroties manai darba metodei. Gados vecākajai aktrisei bija ļoti grūti saprast, kas notiek, viņa visu laiku gaidīja no manis kaut ko, pie kā varētu pieķerties. Es savukārt visu laiku centos viņai atņemt visu, pie kā pieturēties.

Vai kundze palika pie jums un beigās bija apmierināta ar rezultātu?
Jā, jā... Viņa izgāja cauri zināmām mokām, jo nezināja, kā pašai pret sevi izturēties. Tagad viņa man zvana, raksta un vaicā, kad būs nākamā izrāde un vai būs vēl kāds projekts, kur viņa varētu pievienoties. Sākumā viņa vienmēr meklēja visam jēgu. Es teicu, ka vismaz šajā mirklī jēgas nav. Iespējams, mēs atradīsim to vēlāk, bet par to es ļoti šaubos. Viss, ko darām, ir tikai tas, kas tas ir.

Runājot par jēgas un bezjēgas jautājumiem - par ko ir jūsu darbs Amour Espace?
Nu, tur jau ir tā lieta... Tātad - darba nosaukumā ir divi vārdi - „mīlestība" un „telpa". Darbs ir par mīlestību un telpu. Tas nav par „mīlestības telpu", jo nosaukums ir franču valodā un tur šādā vārdu salikumā tie ir divi atsevišķi vārdi. Izrāde ir mazliet par telpu dažādos veidos - par skatuvi arī, par telpu prātā, sirdī, telpu citā realitātē un arī kosmosā. Un vēl es pirmo reizi savā mūžā mēģināju domāt par visgrūtāko lietu uz skatuves - par mīlestības tēmu. Bet izrādē nav stāsta.

Kāpēc mīlestība ir visgrūtākā tēma?
Vispirms, mīlestība ir tik svarīga, ka, ja gribi par to runāt uz skatuves, viss sanāk ļoti kičīgi. Otrs aspekts ir tas, ka medijos mīlestība ir kļuvusi par novalkātu, nevietā lietotu jēdzienu - es mīlu savu veļasmašīnu utt. Ir tik skumji, ka no visbūtiskākās lietas pasaulē mīlestība publiskajā telpā kļūst par kaut ko nesvarīgu. Treškārt, skatuves mākslās skaistās lietas vienmēr ir grūtāk parādīt nekā neglīto un smago. Es esmu estēts un cenšos radīt skaisto. Lai gan pašreiz man top jauna izrāde, kuras tēma ir skaistums, un tur es meklēju arī neglīto skaistumu.
Man vienmēr ir svarīgi, kā lietas izskatās. Darbā Amour Espace meklēju robežu starp smieklīgo un smago. Mani interesē pāreja no viena uz otru. Cenšos skatītāju noķert ar jocīgo tā, lai nav uzreiz saprotams, ka patiesībā tā jau ir smagā un drūmā puse. Tāda ir mīlestība. Es meklēju sarežģītību un daudzslāņainību, bet, protams, es neparādu visus mīlestības aspektus.

Izrādes Amour Espace apraksts publicitātei ir visai abstrakts un zinātnisks. Vai tekstus rakstāt pats vai tie top kopā ar kādu cilvēku?
Man vislabāk patiktu, ja izrādes aprakstu nebūtu. Manām izrādēm tekstus kāds parasti uzraksta manā vietā, un man tie nekad nepatīk. Taču medijiem un reklāmai, lai pieteiktu izrādi, kaut kas ir vajadzīgs. Domāju, ka īpaši kaut ko lasīt pirms izrādes skatīšanās nevajag. Es cenšos nepateikt pārāk daudz, citādi skatītājs pieķeras iedotajam virzienam. Deju skatīties nav viegli, jo ir jāatbrīvo prāts un jālūkojas, kas notiks. Ja iepriekš iedod pārāk saprotamu tekstu, cilvēks vairs neļaujas notiekošajam. Vienīgais iemesls kaut ko skaidrot ir gadījumi, kad horeogrāfs grib komentēt savu darba metodi un procesu. Dažreiz šāds konteksts ir nepieciešams.

Vai jums rūp, ar kādu noskaņojumu un domām jūsu skatītājs atnāk uz izrādi un ar kādām sajūtām un pēcgaršu aiziet?
No vienas puses - jā, noteikti, man tas ļoti rūp, jo es veidoju savas izrādes publikai. Man nerūp dejotāju jūtas. Nu, protams, es gribu, lai viņiem iet labi, mēs izturamies labi viens pret otru, bet, kad viņi dejo, negribu redzēt viņu personīgās sajūtas un izjūtas. Mani interesē tas, ko es justu skatoties, un tas tad būtu arī skatītāja redzējums. Tomēr kopumā tas ir komplekss process; es nevaru to kontrolēt, un tas arī nav mans mērķis. Es varu tikai kaut ko piedāvāt. Manus darbus nav viegli skatīties, un es necenšos uztveres procesu atvieglot. Būs cilvēki, kam nepatiks, būs tādi, kas jutīsies apvainoti, citi būs sajūsmā, vēl kāds neko nesapratīs... Šajā ziņā man ir vienalga, tā ir viņu problēma. Man rūp tas, ko es varu piedāvāt. Es necenšos nevienam palikt apakšā polsteri. Bet es vienmēr radu publikai, tas nu ir skaidrs.

Vai ir kaut kas, ko jūs gribat pateikt savam skatītājam?
Es vienmēr gribu, lai skatītājs zina, ka vajag vienkārši apsēsties un atvērties tam, kas notiek. Reaģēt, vērtēt var pēc tam. Vajag pagaidīt, dot sev laiku - to es sagaidu no skatītāja. Lai viņi atveras, ļauj nākt tam, kas nāk, un, ja tas ved kādā ceļojumā, tad vajag tajā doties. Šī patiesībā ir doma, ko es gribētu nodrukāt izrāžu programmiņās...

*tā Bena Rīpes izrādi raksturojis kāds skatītājs Ķīnā