Tāpat kā Jaunā teātra institūta prasme neieslīgt depresīvā vaimanāšanā, ka pasaules modernā teātra klasika Latvijas skatītāja pieredzei faktiski gājusi secen, un tādas naudas nav, lai arī šodien uz šejieni atvestu patiešām aktuālos mākslas praktiķus, un tāpēc ir tikai dabiski, ka pēdējos gados vērojamajiem pašmāju praktiķu mēģinājumiem uz vietām iedzīt nokavēto ar salto mortale lēcieniem ejošā vilcienā dažkārt pietrūkst ne tikai atspēriena punkta, bet arī rezonējošās auditorijas, tā rodoties komunikatīvām deformācijām tur, kur citkārt būtu risinājies intensīvs dialogs. Nezinu, cik aktīvi JTI stratēģiem būs pa spēkam turpināt šo komunikatīvo bedru aizpildīšanu ar aktuālo informāciju, bet, manuprāt, tieši šī JTI darbības zona laikā starp lielajiem festivāliem Homo Novus būtu attīstīšanas un atbalsta vērta. Jo tieši šāda regulāra informācijas aprite jau veido to lauku, atspēriena punktu, no kura var sākties domāšana. Bez nobīdes laikā, bez nobīdes provincē.

Jozefa Nadža teātris sakustina skatītāja apziņu fundamentālā līmenī, kardināli mainot atbilžu sistēmu arī attiecībā uz pamatjautājumiem teātra mākslā. Kas ir teātris? Kas ir luga? Kas ir aktieris? Kas ir teātra valoda? Kādi vēstījuma principi vispār ir iespējami? Jozefa Nadža darbu dažkārt salīdzina ar Tadeuša Kantora teātri, un interesentiem droši vien būs vērtīgi apmeklēt Starpautiskā teātra institūta Latvijas centra rīkoto semināru Aktieris Tadeuša Kantora teātrī, kas notiks no 27. līdz 29. novembrim Dailes teātrī un kurā plānotas lekcijas, meistardarbnīcas un filmu demonstrēšana.

Mēs piedāvājam sarunu ar Jozefu Nad˛u.

- Atkāpšanās laiks, ko spēlējāt Rīgā, tapis, iedvesmojoties no Oktavio Pasa dzejas, Voiceks - no Bīhnera nepabeigtajiem dramatiskajiem tekstiem. Patlaban jūs strādājat ar Bruno Šulca romānu Filozofi. Jūsu teātris strādā ar literatūru pēc pavisam citiem principiem, nekā ierasts. Ko no tās atzīstat par izmantojamu savam darbam - tēmas, idejas, valodu, autora radīto pasauli vai varbūt pašu autoru?

- Katru reizi tas ir citādi, un tas ir atkarīgs no tā darba, kuru gribam veidot. Ja rakstnieka dzīve līdzinās viņa daiļradei, es rēķinos arī ar paša rakstnieka dzīvi. Bet, piemēram, Borhesa dzīve bija ļoti vienkārša, tāpēc, strādājot ar viņa stāstu, pievērsu uzmanību tieši darbam. Ar Kafku bija citādi - mēs pārstrādājām teātrī arī rakstnieka dienasgrāmatas. Atkāpšanās laikā Oktavio Pasa dzejai nebija tiešas ietekmes - tā radīja noskaņu, kurā šis darbs tapa. Mēģinājumos Sesila lasīja Pasa dzeju, viņa atrada tos darbus, kas ir vistuvāk mūsu stāstam. Bet stāsts, kuru jūs izrādē redzējāt, nāca no mums pašiem. No mana paša dzīves.

- Kā top šie stāsti, izrādes? No kā rodas un kā attīstās tā teātra valoda, ko redzam uz skatuves?

- Sākumā mums ir ideja, ir literārais avots, un tad skatāmies, kādā virzienā doties. Mēs veidojam variācijas, improvizācijas. Spēlējamies. Es mēģinu izveidot situācijas, nodefinēt tēmas šajos meklējumos.Kad jau ir pietiekami daudz materiāla, var ķerties pie horeogrāfijas. Jau pašā sākumā man ir diezgan skaidra ideja, kāda būs scenogrāfija. Dažreiz, ja strādājam ar oriģinālmūziku, tā top paralēli horeogrāfijai. Voicekā, piemēram, izmantoju mūziku, kas bija radīta jau pirms izrādes.

- Un kā bija ar Atkāpšanās laiku? Dejotājiem ar pie bungām sēdošo Vladimiru Tarasovu veidojās kaut kas līdzīgs džeza saspēlei. Varbūt viņa darbs bija komentārs Nadža bildēm?

- Es domāju, ka tas tomēr ir dialogs. Tarasovs mūsu darbu papildina. Un tajā pašā laikā arī pavada. Uzliek akcentus. Bet Tarasovam ir iespēja arī radīt savu kompozīciju, attīstīt, un tam savukārt atsaucamies mēs.

- Pīna Bauša, pirms ķērās pie radikālas baleta revīzijas, kā vienu no galvenajiem darba jautājumiem izvirzīja šo: «Mani interesē ne tik daudz, kā cilvēks kustas, bet - kāpēc viņš kustas.» Kādi ir jūsu jautājumi?

- Man tomēr ir svarīgi arī tas kā. Piemēram, Atkāpšanās laika pamattēma ir diezgan banāla - sieviete un vīrietis, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, kā to atklāt. Voicekā, piemēram, tas ir jautājums par cilvēka dabu. Tie ir jautājumi par ekstrēmām jūtām - lielu mīlestību, trakumu. Par galējībām. Tas ir jautājums par to, ka cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties. To, ko viņš dara, kā viņš dara. Vai būt atkarīgam no notikumiem vai tieši pretēji - mēģināt tos ietekmēt.

Man bija interesanti strādāt ar Borhesu. Viņa stāstā notika divkauja starp cilvēkiem - cīņa ar nažiem. Un man bija interesanti domāt par jautājumu - kas pamudina uz šo cīņu? Varbūt tas ir pats priekšmets? Vai tas ir kaut kas no pagātnes nākošs, kas asociējas ar to priekšmetu un pamudina iet uz cīņu, nogalināt cilvēku? Manā versijā šie cilvēki it kā jau ir miruši, centrā ir tie dunči. Un sanāk tā, it kā bez cilvēku palīdzības, naži attēlo šo cīņu, to, kā viss ir bijis. Un kļūst skaidrs, ka pašam priekšmetam ir bijusi ietekme uz cilvēku. Priekšmets ir pamudinājis veikt darbību.

Lūk, šādi jautājumi mani interesē. Mani interesē specifiski skatpunkti, un tos es arī modelēju. Filozofos, ko nesen esam sākuši mēģināt, viens no mūsu jautājumiem ir - kā pasauli uztver ticīgais un kā to uztver cilvēks, kas skatās uz to no loģikas puses, no filozofiskās puses. Mani interesē, kā cilvēka pagātne iespaido skatījumu uz dzīvi. Pagātnē vecāki varbūt ir bijuši ticīgie, bet cilvēks pats ticībai nav tik daudz pievērsies un skatās uz pasauli vairāk no filozofiskās puses. Mani interesē, kā šīs divas lietas cilvēkā cīnās, kāds galarezultātā veidojas viņa skatījums uz dzīvi.

- Topošajā izrādē jūs strādājat arī ar kinovalodu. Vai arī pats šis dažādo mākslas valodu komunikatīvais princips runā par lietu duālo dabu?

- Es tā vismaz ceru. Filma palīdz aprakstīt šo parādību. Ar kino palīdzību ir iespējams aptvert lielāku plašumu - nokļūt mežā, piemēram. Mežā - Ēdenes dārzā. Pašlaik esam vēl meklējumos. Un pagaidām mēs tur satiekam tikai dzīvniekus. Piemēram, ēzeli, pūci, gliemežus.

- Jūsu kolēģi stāsta, ka Nadža kungs nemīl krāsas uz skatuves. Vai tas tā ir un kāpēc?

- (Jozefs Nadžs rāda uz Voicekam sagatavoto skatuvi.) Tās ir krāsas. Dažādi toņi starp brūno un pelēko. Putekļi. Nedaudz apzeltīts. Šajās toņu niansēs es saskatu diezgan daudz krāsu. Bet tas jau ir izņēmums. Man ir izrādes, kur parādās purpursarkanais un zaļais, dominējošās krāsas, kas parādās gotisko katedrāļu vitrāžās. Bet Borhesā viss ir melnbalts. Ir tikai zilā krāsa - dzēriens glāzē. Un tas jau kļūst par simbolu.

- Vai šajā melnbaltajā skatienā ienāk arī Borhesa aklums?

- Nē.

- Jūsu darbu bieži salīdzina ar Tadeuša Kantora teātri, gan uzsverot principiālo atšķirību, ka Kantora teātrī viss ir nāve, turpretī Nadža teātrī nāves nav. Vai piekrītat, ka jūsu darbos nāves nav?

- Manos darbos arī ir nāve. Kantoram nāve bija koncepts, viņš veidoja Nāves teātri. Manos darbos nāve nav koncepts, bet, protams, tā parādās, tā tur ir. Voicekā nāve ienāk divreiz. Tur ir kara upuris, tas ar to maisu galvā, viņš jau ir miris. Un tad ir Marijas nāve. Ir divi mirušie, un tiek izspēlēta situācija, kāda bijusi pirms nāves. Marija jau ir mirusi, un Voiceks izspēlē šo situāciju, kāpēc viņa ir mirusi. Tas parādās izrādē vairākas reizes, jo Marija jau arī izrādes sākumā ir mirusi. Nāve ir tēma - tāpat kā citas. Reizēm tai ir vieta izrādē, reizēm nav.

- Orleānas Horeogeāfijas centra vadītājs Jozefs Nadžs šosezon skatītājam piedāvā apjomīgas Bastera Kītona un Čārlija Čaplina filmu programmas. Kāpēc šie tēli jums šķiet svarīgi?

- Kītons un Čaplins man vienkārši ļoti patīk. Man liekas ļoti interesants Semjuela Beketa skatījums uz Kītonu - viņu taču arī ir ietekmējusi Kītona spēle. (Domājot par Bastera Kītona tēlu, Bekets uzrakstījis Gaidot Godo - M. Z.)

- Vai jūs arī?

- Jā. Bet es nespēju sekot tikai kaut kam vienam, es strādāju tiešām ar ļoti dažādiem avotiem. Tas viss saplūst kopā, un beigās jau ir neiespējami pateikt, kas no kurienes nāk. Viss ir kopā. Man ļoti patīk vērot aktierus uz skatuves. Visdažādākos. Viņi ietekmē manu darbu. n

Publicēšanas datums: 2000. gada 10. novembris, Neatkarīgā Rīta Avīze, Kultūra (13. lpp.)
Autrors: Margarita Zieda