Jauno sezonu Latvijas Nacionālais teātris sāks ar Reiņa un Matīsa Kaudzīšu Mērnieku laiku pirmizrādi. Tās režisors Viesturs Kairišs pagājušajā sezonā Latvijas Nacionālajā operā iestudējis Rihards Vāgnera Valkīru, pirmizrādi piedzīvojusi pēc Ingas Ābeles lugas uzņemtā filma Tumšie brieži. "Pēc tā gribējās iestudēt ko ar humora devu," viņš iesāk sarunu. V.Kairiša Mērnieku laiki apvienos sociāli aktuālo un mitoloģisko, kā arī lielas traģēdijas un komēdijas dimensijas.

Zane Radzobe: Kāpēc izvēlējāties iestudēt Mērnieku laikus?

Viesturs Kairišs: Ideja par Mērnieku laikiem ir sena. Jau pēc Skroderdienām Silmačos likās, ka vajadzētu iestudēt Mērnieku laikus. Kad pagājušajā gadā darbojos ar Latvijas Nacionālā teātra koncepcijas izveidi, centos saprast, ko šeit varētu darīt, lai diskutētu ar mūsu dramaturģiju, vēsturi, bet lai tas nebūtu arhaiski. Bet tobrīd es nevienam nebiju vajadzīgs. Pēc Tumšajiem briežiem un Valkīras man plānā bija divas izrādes, ko neuztaisīju. United Intimacy gribēja iestudēt Muzilu kopā ar Dailes teātri, bet es sapratu, ka neko tik dārgu neatkarīgā teātrī nevar producēt. Sāku mēģināt Pusaudzi, bet nevarējām to pavilkt organizatoriski. Tas bija smagi - pašam pieņemt, ka nav iespējams. Līdz ar to paliku bez darba, ar ko biju rēķinājies. Pagājušajā ziemā izstāstīju Ojāram Rubenim ideju. Tā aizgāja.

Z. R. Darbs ir grandioza apmēra. Kas jūs tajā šobrīd visvairāk interesē?

V. K. Pirmām kārtām - episkums. Citus tas biedē, mani - pievelk. Gribētu izrādi taisīt divām dienām - astoņas stundas garu. Bet pagaidām to nevar, tātad izrāde būs normāla garuma.

Jāskatās arī Mērnieku laiku uztveres konteksts. Izbūros cauri brāļu Kaudzīšu tekstam, un jāsecina, ka mums ir interpretāciju, nevis Mērnieku laiku vēsture. Zeltmata dramatizējums, dramatizējumi Nacionālajā teātrī, divas filmas - vienam darbam tas ir ļoti daudz. Daļa priekšstatu grāmatā nemaz nav atrodami vai ir pavisam citādi. Tādēļ pirmais uzdevums bija atsvešināties no interpretācijām.

Ir objektīvas likumības, līnijas, ko var ņemt dramatiskai mākslai, un tās izmanto visi: Gaitiņu, Oļiņu dzimtu cīņa un zemes mērīšanas kaislības, kas savijas un beidzas ar Lienas traģisko nāvi un atklāsmi, ka viņa ir Oļiņietes meita. Tas ir ļoti spēcīgi, ož pēc antīkās dramaturģijas - māte nogalina meitu un tad uzzina... Kaut Kaudzītēm neuzzina, tas ir viens no interpretācijas jautājumiem. Šeit ir latviešu dramaturģijai netipisks traģisma vēriens. Un fantastiskais humors, no kā latviešu rakstniekiem vajadzētu mācīties. Man patīk šis komēdijas un traģēdijas sakausējums.

Kad sāku analizēt, mani izbrīnīja, ka Mērnieku laiki ir vīriešu pasaule. Ir tikai trīs sievietes, visi pārējie - vīrieši. Iestudējumos klāt liek tantiņas, vecenītes, bet man acīs dūrās vīriešu klaustrofobija. Tādēļ mēs rādīsim vīru kora pasauli, jo, kā bija teikts vienā avīzē, vīru koris ir vīriešu pašapziņas patvērums feminizētajā pasaulē. Zinu, kas ir koris, - esmu strādājis Operā, eju uz labiem kora koncertiem, tomēr koru pasaule man vienmēr bijusi tāla. Uz Dziesmu svētkiem neeju, jo kolektīvais man rada aizdomas.

Bet kā lai citādi šos vīriešus parāda? Kas ir latviešu daba, mentalitāte? Ņēmu banālus priekšstatus. Domāju, piemēram, gruzīni - viņiem ir dejas, bet latviešiem ir kora dziedāšana un radikāls koru dziedāšanas veids - vīru koris. Man kā cilvēkam no malas liekas, ka tas ir "sviests" - vīrieši sanāk kopā un dzied. Mani nav pārņēmušas tādas kaislības, man vīrieši vairāk par trim liekas bīstami. Bet šeit, es sapratu, kopā ir smieklīgais un draudīgais. Vīriešu pasaule ir baisa, smieklīga, aizkustinoša. Tur ir kaut kas no Kafkas.

Korim izrādē būs trīsdaļīgs konteksts. Pirmkārt, Mērnieku laikos ir Pietuka Krustiņa vīru koris. Otrkārt, koru kustība ir attīstījusies Piebalgā. Treškārt, koris teātrī var vienlaikus piedalīties un vēstīt par notiekošo. Arī ironiski. Uzaicinājām Ivaru Cinkusu ar vīru kori Gaudeamus. Tā kora pasaule izvērsās par būtisku koncepcijas sastāvdaļu. Klaustrofobija pieņem arī skatuvisko veidolu - visi muļļājas slēgtā vidē, sava veidā universālā interjerā.

Z. R. Nacionālajam teātrim iestudēt Mērnieku laikus piedāvāja arī Juris Rijnieks. Acīmredzot darbs tieši tagad ir ļoti aktuāls.

V. K. Klīda baumas, ka piedāvāts vēl trešajam režisoram... Aktualitāte ir acīmredzama. Skaidrs, es netaisu izrādi par vecajiem laikiem, jo, manuprāt, tas režisoram nav izaicinājums. Iedomājoties, ka aktieri būtu kostīmos ar cepurēm... Skatītājs smietos, bet man svarīgi, lai identificētos. Darbs atspoguļo parādības mūsu valstī - kukuļošanu, neiecietību, kas, Dieva vārdu nepatiesi valkājot, cilvēkus noved līdz nāvei.

Man patīk viss, kas saistīts ar Pietuka Krustiņu un inteliģenci. Tas ir humors līdz asarām - kā viņš nes gaismu. Vai - kad nav sieviešu, vīrieši dejo cits ar citu. Tas praidiem iet virsū kā kulaks uz acs. Ja netaisa komēdiju, ir apokaliptiski. No aktualitātes pat baidos. Jo es negribu uztaisīt plakanu ņirgšanas gabalu, kur skatītājs visu atpazīst. Tāpēc rīkojamies ļoti uzmanīgi - gribu, lai izrāde ir bišķi aizlaicīga, bet, protams, precīzi rezonēta. Sadzīviskums mani neinteresē, bet cilvēku motivācijas tādēļ nemainās.

Man patīk Nacionālā teātra ansamblis. Skaidrs, ka viņi grib pa savam, bet vienmēr esmu teicis, ka tie ir pieklājīga līmeņa aktieri. Man prasa, vai nebaidies sakaitināt? Es negribu sakaitināt. Es gribu uztaisīt darbu pēc būtības - tā, kā redzu. Mani neinteresē "uztaisīt pa jaunam", "sagriezt kājām gaisā". Tie ir nenopietni uzdevumi. Nemēģinu veidot sarunu ar interpretācijām, bet ar Mērnieku laikiem. Man nav ilūziju, ka jaunā paaudze zina, kas tie ir. Svarīgi, lai viņi atnāk un viņiem iecērtas, lai ir pārdzīvojums.

Mērniekos mani saista traģiskais spēks. Lielas emocijas man ir tuvas. Ja tur būtu mazas emocijas, es netaisītu, kaut būtu aktuāli. Cik tad mums, latviešiem, tādu materiālu ir? Gribu parādīt saviem draugiem, kuri, zinot manas intereses literatūrā, nesaprata, kāpēc, ka tas ir ģeniāls darbs, ka Mērnieku laiki nav vecu cilvēku geto, ka jaunie var saprast. Ka Mērnieku laiki ir par to, kas ar mums notika, notiek un notiks. Tā ir arī antropoloģiska vērtība.

Režisoram Otaram Joseliani lūdza izveidot televīzijai filmu par Gruzijas vēsturi. Viņš neizmantoja hronikas, taisīja no vecajām gruzīnu filmām. Bet skatoties saproti, ka tās precīzi izsaka dzīvi - attieksmi, domāšanu, humoru. Tādēļ labs humors ir vērtība, jo tā ir tautas vitalitātes pazīme.

Z. R. Jūs aizsākāt tēmu, ka teātris ir mainījies. Vai mainījies arī skatītājs?

V. K. Latvija teātra ziņā ir konservatīva valsts. Process notiek, kaut brīžiem liekas - paliek tikai sliktāk. Forma, protams, mainās, bet... Sāpīgi, ka cilvēki teātrī vairs nemeklē garīgus pārdzīvojumus, bet izklaidi. Tam paļaujas teātra vadītāji, jo spiediens ir liels. Man liekas, tā ir skatītāja nenovērtēšana. Arī skatītāji sevi nenovērtē. Viņi kļūst attīstītāki, bet prasības pret garīgo vērtību pasauli - piezemētākas. Tagad ir komercteātra uzplaukums. Neko labu tajā nesaskatu. Tomēr "cepties" par to ir smieklīgi. Jāmēģina strādāt tā, lai nenodotu sevi, bet uz taviem darbiem nāktu.

Režisors nedrīkst dzīvot tikai profesijas ietvaros, jābūt konceptuālam. Mērnieku laikus ņēmu, jo teātris nedrīkst pastāvēt atrauti no dzīves. Mēs aizvien jūtam, ka tiek kultivēta mākslas taisīšana. Bet tas ir nepareizi, jo līdzi velkas cita teātra ideoloģija - no padomju laika, kad teātrī cilvēki meklēja patvērumu. Tad teātris bija sociāli svarīgs, šodien jāstrādā savādāk.

Atceros mūsu cilvēku vērtību sistēmu 1988.gadā, atmodas laikā. Es nepiedalījos, atmoda un kvēlie ideāli man bija... Bet tagad, kad viss ir beidzies, man tā pietrūkst. Es pats negribētu rāpties tribīnē, bet nevaru izskaidrot, kur citi pazuduši. Kāpēc mūsu sabiedrība, kas bija izteikti ideālistiska, par ko es ironizēju, ir tā pārvērtusies?

Tādēļ teātrim jāsaprot savi uzdevumi, tas ir - cīnīties par vērtībām. Un teātrim ir jādomā, jo tā ir dzīva, ātri reaģējoša māksla. Neuzskatu, ka jābūt sociāliem. Var būt arī tā, bet man tas ir svešs žanrs. Bet jāinteresējas par procesiem. Šobrīd man liekas, ka teātris ar tiem pārāk sadzīvo. Nevis mēģina burzīties pret straumi, bet plūst kopā ar to.

Vienmēr esmu uztvēris teātri kopumā. Man bija interesanti veidot neatkarīgo teātri, bet sapratu, ka tas, izņemot mani, nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc tagad cenšos koncentrēties atsevišķiem darbiem. Zinu, ka pašlaik tā man ir labāk. Esmu frīlancers un kā režisors, protams, iegūstu, jo varu taisīt labākas izrādes. Bet režiju netveru tikai kā profesiju. Tā man liekas nožēlojama pozīcija. Vienam brīdim ir interesanti, bet kļūt tikai par režisoru... Attieksme pret dzīvi man ir svarīgāka.

Z. R. Kas šobrīd notiek United Intimacy?

V. K. Es sapratu, ka nevaru tā strādāt - man ir pārāk vērienīgi projekti. Sākām kopā domāt par neatkarīgā teātra filosofiju. Tas ir būtiski, jo Latvijā teātru, kas pārstāv neatkarīgo teātru filosofiju, ir maz. Par neatkarīgiem šeit uzskata jebkuru komercteātrīti, bet neatkarīgie teātri ir domāšana, iešana pret meinstrīmu.

Godīgi sakot, kopš netaisu izrādes, United Intimacy uztveru kā neatkarīgā teātra paraugu. United Intimacy vienmēr būs projekts, kuru centīšos atbalstīt un arī pats tajā iestudēt, kaut ir jautājums, vai mani projekti ir pietiekami neatkarīgi. Es tomēr nevaru tik daudz mainīties, man jādara tas, kas mani interesē. Šobrīd Andrejs Jarovojs taisa izrādi par tuksnesi, notiek kultūršoka lekcijas. Uzskatu, ka United Intimacy tāds, kā tagad, ir pareizāks nekā viena režisora teātris. Esmu drošs, ka tas jāattīsta.

Skaidrs, ka Latvijā nav pat vērtētāju, bet nevajag satraukties, jo neatkarīgā teātra filosofija ir teātrim auglīgs konteksts. Nevajag mēģināt imitēt parasto teātri - šīs ir atvērtākas teātra struktūras. Normāls teātris, varbūt pat normālāks nekā tradicionālais, tikai citāds. Es gan nezinu, vai Latvijā vispār ir spēcīgs tradicionāls teātris. Krievijā, piemēram, Fomenko tāds ir. Man varbūt nepatīk, bet tā ir vērtība - cilvēki saprot, kas ir profesija. Latvijā viss ir izplūdis un tradicionālais izpaužas tikai salīdzinošās pakāpēs.

Z. R. Jūsuprāt, tas ir formas vai satura jautājums?

V. K. Es teiktu, ka darba metodikas jautājums. Jo saturs ir forma. Ir dīvaini, kad atsevišķi tiek analizēta, piemēram, izrāde un scenogrāfija. Ja izrāde ir slikta, bet scenogrāfija ļoti laba vai otrādi, tad izrāde vienkārši ir slikta. Es ļoti piemērojos māksliniekam, jo viss sākas no telpas. Spēlmaņu naktī balvas vienmēr dod kostīmiem, kur pat ķirzaka tuksnesī sapratīs, ka tas točna ir kostīms. Labam kostīmu mākslinieku darbam, kas ir faktiski neredzams, jo integrēts izrādē, nedos. Nesaku, ka tie fantastiskie kostīmi ir slikti, bet... Tāpat ir ar scenogrāfiju. Pret izrādēm, kur scenogrāfija virza domu, ir atturība. Tā nedrīkstētu būt. Atsakos saprast, ka tie ir šķirami jautājumi.

Z. R. Aizsākāt tēmu par Nacionālā teātra koncepciju. Kādam, jūsuprāt, Nacionālajam teātrim vajadzētu būt?

V. K. Negribu par to runāt. Kad es strādāju ar koncepciju, saskāros ar neizpratni, kādēļ tā vajadzīga. Man ir tādas dusmas. Nesaku, ka mana doma bija pareiza, bet ja koncepcija nav svarīga vispār... Joprojām uzskatu, ka svarīgākais ir doma. Tā var būt naiva, kusla, grūti realizējama, bet ja tu nezini...

Man ir lieliska sadarbība ar Ojāru Rubeni, Edmundu Freibergu - es taisu izrādi, viņi veido teātri. Acīmredzot koncepcija Nacionālajam teātrim šobrīd ir. Tomēr šoks, ka pagājušajā gadā nevienam tas nebija svarīgi. Nav jāizdomā nekas jauns - jāanalizē tuvākās valstis, kur Nacionālais teātris ir ciešamā līmenī, kā Deutsche Theater Berlīnē, Dramaten Stokholmā vai Burgtheater Vīnē. Nacionālais teātris, manuprāt, nozīmē nevis to, ka jābūt latviskam, bet ka nedrīksti būt slikts. Jo tas ir statuss.

Es uz šo jautājumu neatbildēšu, jo esmu sev aizliedzis to darīt. Varu vieglā formā runāt par sevi nesatraucošiem jautājumiem, bet par šo... Man tas ir beidzies, es pārvelku tam svītru, kas prasa nopietnu iekšējo darbu. Šobrīd ir svarīgi iestudēt Mērnieku laikus, apliecināt sevi kā režisoru, kas spēj īstenot ieceri. Ar jautājumiem par sezonas toni sevi nenomoku.

Ir acīmredzami, ka Latvijai ir vajadzīgs citāds Nacionālais teātris. Mani šokē cita pozīcija: daudzi inteliģenti cilvēki (ne no manas paaudzes, jo skaidrs, ko mana paaudze par šo jautājumu domā, bet vecāki) man ir teikuši - lai jau, atstājiet to teātri. Lai iebrūk kanālā. Tā nedrīkst. Man nav pamata uzskatīt, ka cilvēki, kas te strādā, to nesaprot. Ja ar savu iestudējumu varu palīdzēt, ņemiet par labu.

Z. R. Presē izskanēja, ka izrāde būšot par nacionālo raksturu.

V. K. Par jautājumu, kas ir latvietis, pārlieku nedomāju, kaut vienlaikus, protams... Latviešu dramaturģiju esmu iestudējis aptuveni 50% no tā, ko taisu. Nedomāju, ka kāds taisa tik daudz, kaut gan es vispār neesmu daudz iestudējis. Tā kā es to nedaru speciāli, tātad acīmredzot mani kas junda. Es neiestudēju latviešu darbu, lai paņirgātos. Tas vairs nav tik nenopietni. Latvietis, manuprāt, ir vitālāks nekā viņa sterotipiskais portrets. Par nacionālo raksturu... Var jau runāt, bet pēc būtības es atbildēt nemāku. Priekšstati ir dažādi. Man ir savs un, cerams, izdosies to parādīt izrādē. Tā būs konkrēta atbilde.

Z. R. Vai izjūtat sevi kā latvieti?

V. K. Man Latvija ļoti patīk. Man labāk patīk dzīvot šeit nekā citur, bet, lai kur es aizbrauktu, pēc divām nedēļām saprotu, ka varētu dzīvot arī tur. Galvenais, lai apkārt ir forši cilvēki un darbs, kurā sevi realizēt. Ja man Latvijā nebūtu iespējams strādāt, nebūtu iemesla šeit dzīvot un priecāties, ka esmu latvietis. Un nevar teikt, ka Latvijā ir lielas iespējas strādāt. Ko nozīmē - būt latvietim? Nezinot citas valodas, vari lasīt tikai to, kas tulkots latviešu valodā. Tas ir ārprāts, nāve. Man drīzāk ir svarīgi, kāds esmu cilvēks, jo no tā izriet, kāds esmu režisors. Svarīgi, lai varu sevi realizēt.

Protams, ir konteksti, kuru dēļ cilvēks ir izveidojies tāds, kāds ir. Man, piemēram, pārsteigums bija Raimonda Paula dziesmas. Juris Vaivods piedāvāja man ko šokējošu - tasīt ar tām Mērnieku laikus. Biju apmulsis, bet sākām klausīties, un, jāatzīst, nonācu ekstāzē. Man liekas, tajās ir mentalitātes kods. Laikam esmu ļoti sentimentāls cilvēks, bet man patīk. Vienlaikus tas ir arī "sviests" - par patriotismu, bērzu birzītēm, kas paceļas stāvus gaisā...

Nemīlu Dziesmu svētkus; kad Latvijā notiek hokeja čempionāts, jūku prātā. Nevar sacīt, ka man patīk elitārā kultūra, bet masu sports nav man tuvs. Man šis pārdzertais patriotisms liekas šausmīgs. Tomēr Latvijā vēl ir dzīvās enerģijas pazīmes.

Ar izrādi gribu parādīt, cik fantastiska ir, piemēram, latviešu koru dziedāšanas tradīcija. Iedziļinoties sapratu, ka man patīk un patiesi žēl, ka tā izzūd. Gribu apliecināt vērtību, kuras mums drīzumā var vairs nebūt. Man nav svarīgi, ka tas ir latviski, bet gan, ka tas ir patiesi. Bet Dziesmu svētki, manuprāt, ir pārvērtušies par estrādes koncertu liela kora izpildījumā. Tas kļūst acīmredzami lēti - masu klišejas mēģina iebarot kā patiesas vērtības. Acīmredzot iemesli ir objektīvi, jo lielākai daļai sabiedrības tas liekas normāli.

Bet es gribu veidot mākslu, lai skatītāji reaģētu tāpat, kā es reaģēju uz mākslu. Šovasar man piepeši sagribējās lasīt Mobiju Diku. Iztēles pasaule, kurā tevi ieved patiesi nozīmīga māksla... Tā es gribu strādāt. Ja citi reaģē citādi, viņi veido savus darbus citādi. Režisoriem jau ir mazāk profesionālu, vairāk individuālu atšķirību. Vismaz tā tam būtu jābūt, un tas būtu interesanti.

***

Viesturs Kairišs

1997.gadā beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju kino un teātra režijas specialitātē

Viens no Nepanesamā teātra arteļa dibinātājiem 1996.gadā

No 1997.gada līdz 2002.gadam Jaunā Rīgas teātra režisors

2003.gadā dibinājis neatkarīgo teātra trupu United Intimacy