Kultūras menedžeris ir tas, kurš ļauj notikt kultūrai, tāds ir Latvijas Kultūras skolas pasniedzējas Agnese Miltiņas skaidrojums. Kultūras menedžera pienākumus veic gan visnomaļākā kultūras nama radošās dzīves organizētājs, gan starptautiskas izstādes kurators, abi kalpodami kā tilts no mākslas pasaules uz pragmatisko realitāti. Tad kāpēc tas ir jauns termins? Jaunā teātra institūta vadītāja Baiba Tjarve norāda, ka mūsdienu izpratnes kultūras menedžeris atbild ne tikai uz jautājumu «kā», bet arī «kāpēc». Šādu spēju var iegūt ikviens, tomēr pieredze rāda, ka tie, kuri praktiskās zināšanas papildinājuši kādā no starptautiskām kultūras menedžmenta izglītības programmām, ir vieni no tiem, kas drošāk attīsta kultūras sfēru un nes jaunu izpratni par savu arodu.

Viņiem to vajag!

Rakstot par šo arvien lielāku aktualitāti iegūstošo darbības veidu, ir grūti runāt par to kā profesiju, arodu (lai gan vairākums var uzrādīt kādu grādu apliecinošu diplomu), jo visiem Latvijā apzinātajiem kultūras menedžeriem tā ir sūtība. Lai arī netipiska, kultūras menedžerim karjera ir iespējama, tomēr galvenais šīs profesijas dzinulis - «viņiem (skatītājiem, klausītājiem) to vajag!» - neļauj ieslīgt pašlabuma meklējumos, jo visas papildu iespējas tiek novirzītas jauniem un labākiem projektiem. Par zināmākajiem vārdiem - Solvitu Kresi, Ivaru Bērziņu, Baibu Tjarvi, Leonardu Kļaviņu, Helenu Demakovu, Danielu Pavļutu, Ievu Kalniņu - var teikt, ka tie ir cilvēki, kam ir niezējušas rokas kvalitatīvi un kvantitatīvi ietekmēt savas jomas (vizuālās mākslas, teātra, operas, kino, mūzikas) norises, atsakoties no pasīva vērtētāja vai tikai procesa dalībnieka lomas. Kā viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Jaunais teātra institūts, kur Baiba Tjarve (atteikusies no teātra kritiķa profesijas) un Pēteris Krilovs ap sevi pulcējuši cilvēkus (nu jau profesionālus kultūras menedžerus), kas grib paplašināt teātra iespējas Latvijā. Viņu profesionalitātes pierādījums ir vērienīgais teātra festivāls Homu novus, kas uzskatāms par vienu no veiksmīgākajiem un lielākajiem mākslas projektiem Latvijā.

Viens no būtiskākajiem kultūras menedžera uzdevumiem ir nodarboties ar konkrētā projekta finansiālajiem un citiem pragmatiskajiem aspektiem, kas ļauj māksliniekam satikties ar publiku. Dažkārt kultūras menedžera, piemēram, kuratora darbs konkurē ar paša mākslinieka veikumu. Tomēr reizē paralēles velkamas arī ar poētisku mākslinieka dzīves apstākļu aprakstu: daudzi jo daudzi projektu pieteikumi kultūras atbalsta fondos (2000. gadā Jaunais teātra institūts vidēji ik nedēļu uzrakstījuši vienu projektu pieteikumu), nebeidzami sadarbības partneru no biznesa aprindām meklējumi, dzīve no projekta uz projektu, par lieliem nenosaucami materiālie ienākumi, pastāvīga paaugstināta stresa deva. Baiba Tjarve saka - lai gan apzinās, ka nenormētās darba stundas, nemitīgā cīņa par ienākumiem ir viņas brīva izvēle un žēloties negrasās, ir brīži, kad viņa pavisam reāli apsver, cik ilgi šajā vilcienā kavēsies. «Mēs visu laiku riskējam - nemaz nezinām, vai projekts tiks apstiprināts vai ne, bet jau ir reklāma, izplatām dzīvespriecīgus aicinājumus uz pasākumu. Dažreiz smejamies, ka esam gluži kā avantūristi,» stāsta Jaunā teātra institūta projektu vadītāja Zane Kreicberga. Par ļoti perspektīvu kultūras menedžeri uzskatītais Daniels Pavļuts ar London City University diplomu kabatā un atzinību par veiksmīgu Rīgas Zēnu kora festivāla organizēšanu un Latvijas Nacionālās operas konsultēšanu mārketinga jautājumos pašlaik ir attālinājies no savas sākotnējās nodarbošanās, pievērsdamies darbam reklāmas aģentūrā. «Kultūras dzīves bīdīšanai neesmu metis ar roku, padomā ir jauni projekti, tikai biju nedaudz noguris no neskaidrās perspektīvas un, tā kā kultūras menedžmenta sfēra pie mums vēl joprojām nav sakārtota, - no visa darīšanas. Nebija iespējas pilnībā realizēt savu intelektuālo potenciālu, jo pusi laika aizņēma darbības, ko citos apstākļos varētu uzticēt palīgam.»

Runāt par naudu

Apstākļi, kuri kultūras menedžeriem neļauj apstāties, ir milzīgais gandarījums un apziņa, ka ar sirdi un dvēseli esi atdevies lietai, kas saucama par «savu». Un patiesībā - pie mērķtiecīgas un sakārtotas darbības arī tādiem mūždien skrejošajiem cilvēkiem kā kultūras menedžeriem ir iespēja dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Daudzi jūtas pateicību parādā mācībām kādā no Eiropas kultūras menedžmenta izglītības programmām. Par tām maksātas milzu summas, piemēram, Daniels Pavļuts min 15 tūkstošu sterliņu mārciņu par gadu, studējot Londonā. Baiba Tjarve, kas viena no pirmajām Latvijā ieguvusi maģistra grādu Eiropas kultūras menedžmentā, saka, ka dārgās studijas cēlušas viņas profesionālo pašapziņu, liekot cīnīties par šīs nodarbes drīzāku profesionalizāciju. «Kultūras menedžeris nav jāuztver kā brīvprātīgais, kas pēc darba brīvajā laikā palīdz korim, teātra trupai. Par savu darbu tam jāsaņem samaksa. Lai nu ko, bet prasmi runāt par naudu esmu apguvusi.» Atgriezušies no mācībām Eiropā, kultūras menedžeri kā neatsveramu ieguvumu min starptautiskā konteksta izjušanu un plašu sakaru iegūšanu. «Pēc mācībām vairs nav bail no vārda «starptautisks», tu apzinies, ka arī tev būs ko teikt pasaulei,» bilst Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, kas ieguvusi Eiropas diplomu kultūras projektu menedžmentā. Līdzīgi kā citi kolēģi, starptautiskā mākslas menedž-menta konsultante Leonarda Ķestere atzīst, ka studijās (Londonā) iegūtā praktiskā pieredze ir devusi pamatīgu realitātes izjūtu un prasmi strādāt raibā interešu kokteilī. Viņa ir apmierināta ar darbu sabiedrisko attiecību firmā MRS Grupa, kura ietvaros viņa ir producente izrādei Alise brīnumzemē.

Arī Latvijas Kultūras akadēmijā var iegūt maģistra grādu kultūras menedžmentā. Ievadu kultūras menedžmentā sniedz pēc britu un vācu kultūras menedžmenta apguves principiem veidotais divu gadu kurss Rīgas Doma kora skolā un Latvijas Kultūras skolā. Tur tiek domāts arī par nelielāku kultūras projektu vadīšanu, jo, kā norāda profesionāļi, ideālā gadījumā savs profesionāls kultūras menedžeris ir vajadzīgs ne tikai uz komerciāliem panākumiem orientētam klubam, bet arī māksliniekam.