Iespējams, ka Dragana Klaiča vārds Latvijā vairāk dzirdēts saistībā ar teātri, proti, viņš ir Eiropā plaši pazīstams un autoritatīvs teātra profesors. Bēgdams no Miloševiča postītās Dienvidslāvijas, viņš apmetās un sāka darbu Amsterdamā, kur Nīderlandes Teātra institūtu drīzā laikā pārvērta par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas teātra centriem ar plašu starptautiskās sadarbības tīklu. Dragans intervijā saka, ka allaž domājis eiropeiski (ar to saprotot - pāri savtīgajām lokālajām interesēm, bez aizspriedumiem pret citādo, saskatot Eiropu vienojušos punktus), tāpēc arī Belgradā izdoto teātra žurnālu Euromaske viņš orientējis uz Eiropas auditoriju, ņemot vērā šī reģiona saspringto situāciju, iesaistījies turienes cilvēktiesību biroja darbā un vēlāk Eiropā realizētajos projektos īpaši novērtējis starptautiskās sadarbības priekšrocības. Viņš bijis recenzents Baibas Tjarves izstrādātajam Latvijas Jaunā teātra institūta projektam, vēlāk konsultējis šīs organizācijas attīstības plānus, pasniedzis arī starptautisko kultūras menedžmentu Latvijā un mūsu studentiem citviet Eiropā, klātienē iepazinies ar Latvijas kultūras vidi.

Paplašinātais skatījums uz kultūras jautājumiem ļāvis iesaistīties vairākās Eiropas nevalstiskās organizācijās, kuru mērķis ir veicināt Eiropas kultūras integrāciju. Gadu viņš ir Eiropas Mākslas un kultūras mantojuma foruma prezidents (European Forum for the Art and Heritage - EMKMF). Šajā veidojumā ir iesaistījušās 75 Eiropas kultūras organizācijas un to tīkli, lai, apzinot mākslas un kultūras cilvēku vajadzības dažādos līmeņos, nodotu tās politiķiem un veidotu dialogu starp Eiropas kultūras sektoru un politikas veidotājiem, kā arī veicinātu izpratni un diskusiju par Eiropas kultūras politiku.

Nesen man bija iespēja piedalīties seminārā topošajiem kultūras žurnālistiem Freedom of the Cultural Journalists, ko rīkoja organizāciju tīkls Gulliver. Seminārs diskusijā par kultūras un kultūrpolitikas procesiem apvienoja Eiropas intelektuāļus (tīkla dibinātāju vidū ir arī rakstnieki Ginters Grass, Andrejs Bitovs un Hans Magnuss Encensbergers). Tur satiku Draganu Klaiču un citus kultūras jomas profesionāļus, kas tic Eiropas kā vienotas kultūras telpas iespējamībai.

Ko jūs saprotat ar vārdu kultūra? Dažos preses izdevumos kultūras lapā publicē arī televīzijas programmu un pieprasītāko popmūzikas albumu sarakstu. Vai kultūras slieksnis šodien nav pazemināts?

«Kultūra» ir kļuvis par vietā un nevietā lietotu vārdu, kas ietver visādu veidu un līmeņu izpausmes no visnejēdzīgākajām blēņām līdz visievērojamākajiem mākslinieku sasniegumiem, no tradicionālās līdz eksperimentālajai mākslai. Kultūras industrija sasniedz ikvienu gan caur grabažām, gan caur augstas kvalitātes kultūras parādībām. Bet svarīga ir iespēja piekļūt kultūrai, piedalīties tajā, neierobežot un cienīt kultūras dažādību.

Jūs esat norādījis, ka ES kandidātvalstīs kultūras attīstību stipri traucē nesakārtotā kultūras sistēma un kultūrpolitika. Kādas problēmas jūs saskatāt?

Kultūras sistēma ir komplekss mērķu, uzdevumu, instrumentu, procedūru, mehānismu, institūciju un neinstitucionālu iniciatīvu kopums, kurai atvēlētās finanses nekad nav pietiekamas, lai apmierinātu visu iesaistīto vajadzības. Sistēmai ir jābūt visaptverošai, vietējiem apstākļiem atbilstošai, pārredzamai un demokrātiskai lēmumu pieņemšanā. Tās dalībniekiem ir skaidri jāzina savi uzdevumi un atbildība, jābūt elastīgiem un atsaucīgiem, lai varētu ātri novērtēt jaunus apstākļus, vajadzības vai iespējas. Tās tapšanas pamatā ir jāliek redzējums un ideja par nepārtrauktu attīstību. Kultūras sistēmai ir jārūpējas par nepārtrauktības, atvērtības un daudzveidības nodrošināšanu ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas vietās. Jāatbalsta arī centieni iziet ārpus valsts robežām un iesaistīties globālajos kultūras procesos.

Kandidātvalstis ir nepietiekami modernizējušas kultūras sistēmu, subsidēšanas sistēma nav efektīva. Infrastruktūra ir ļoti zemā attīstības līmenī. Pat pēc 12 neatkarības gadiem Latvija nav būtiski modernizējusi teātra infrastruktūru. Es zinu, cik «ērti» bija sēdēt Jaunā Rīgas teātra krēslos. Ja situācijā nekas nemainīsies, 2005.gadā Latvijā būs jāslēdz lielākā daļa teātru, jo tur nav primitīvākā - ugunsdrošības, ventilācijas, darba apstākļu. Nesakārtotas ir darba līgumu, nodokļu un finanšu kontroles sistēmas.

Nedz Latvijā, nedz citās kandidātvalstīs es neredzu plānošanu Kulturas ministrijas . Ir nepieciešams daudz vairāk pētīt citu pieredzi un izglītot (labas idejas ir nākušas no Igaunijas, Slovēnijas, Ungārijas). Jāsamazina dramatiskā atšķirība starp pilsētām un lauku rajoniem. Ir jāpārstāj sūdzēties un jāsāk domāt. Biju Liepājā, kur tikos ar vietējo kultūras organizāciju vadītājiem, - dzirdēju sūdzības, bet nevienu ideju. Es minēju Karostas piemēru, kur viens ārzemnieks (!) totāli antisociālā vidē radījis veiksmīgu kultūras centru. Atbilde bija: tas uz mums neattiecas.

Durvīm un logiem ir jābūt vaļā - lai nāk labās idejas un aiziet novecojušās, lai notiek process. Lai kultūras sistēma nodrošina reālo un aktuālo, sabiedrībai vajadzīgo. Valstij ir jāattīsta kultūras sistēma un politika, ņemot vērā tās vajadzības un tradīcijas, potenciālu un varēšanu.

Kāds varētu būtu jūsu ieteikums kūtrajiem?

Ir jāiesaistās starptautiskos kultūras tīklos. Arī Latvijas Jaunā teātra institūts izrāvās lielākoties ar starptautiskā atbalsta palīdzību, kas tika panākts, iesaistoties tīklā. EMKMF ir vairāk nekā 70 biedru, bet nav nevienas organizācijas no Latvijas.

Es būtu priecīgs mūsu organizācijā redzēt laikmetīgās mākslas un kultūras mantojuma organizācijas, kuras pārstāv plašāka dalībnieku loka intereses. Tādējādi Latvija kļūtu par Eiropas kultūras dialoga dalībnieci, kurā vienojušies mākslinieki, dažādi eksperti un kultūrpolitikas veidotāji.

EMKMF darbība norisinās dažādi: konferencēs, radošajās darbnīcās, sapulcēs, speciālā izdevumā, informācijas analīzē, pētījumos, kā arī tiekoties ar Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas, valstu valdību, citu organizāciju, profesionāļu asociāciju, fondu un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Ir iespēja uzzināt, kā strādā sistēma un kā var gūt reālu labumu no tās. Līdzīgi kā daudzviet Eiropā, arī Latvijā nezina, kas notiek Briselē, balstās uz aizspriedumiem vai ilūzijām.

Arī ES kultūra nav prioritāte. Jāmeklē iespējas. Piemēram, strukturālajos fondos ir daudz naudas, ko jaunās dalībvalstis neprot izmantot. Grieķija, Spānija un Portugāle pēc iestāšanās ar šiem līdzekļiem galvenokārt uzlaboja komunikācijas sistēmas, tomēr maz izmantoja iespēju šādi tikt pie kultūras projektiem. Protams, ka reģionālie plānotāji dos priekšroku satiksmes sakārtošanai, tomēr ir jābūt drosmei aizstāvēt arī kultūras vajadzības. Latvijai vajadzētu mācīties no priekšgājēju kļūdām.

Latvijā kultūra ir definēta kā viens no līdzekļiem nacionālās identitātes stiprināšanai. Izsakoties Dž.Eliota vārdiem, caur to esam atraduši «stabilu punktu mainīgā pasaulē». Bet bieži Rietumos šī rīcība labākajā gadījumā ar ironisku smaidu tiek tulkota kā nacionālisma pazīme.

Es nedomāju, ka šāds skatījums uz kultūru var veicināt tās attīstību. Identitātes jautājumu uzsvēršana tikai izslēdz, samazina, sašaurina, noraida, ierobežo, nevis izmanto un attīsta savus talantus. Latvijas kultūras sistēma ir jāattīsta nevis tādēļ, lai pilsoņi justos latviskāki vai vienotāki kā nācija (jo tas nepalīdzēs ne identitātes, ne nācijas apziņas veidošanā), bet gan lai pārliecinātos, ka visiem ir iespēja piekļūt kultūras vērtībām un izteikt savu talantu, idejas un prasmes kādā no kultūras jomām, salīdzināt sevi ar citu darbiem Latvijā un ārpus tās robežām.

Kultūras ministra aicinājums varētu būt: attīstīsim kultūru pieejamības un daudzveidības garā, lai veidojas kompetenta sabiedrība, kas novērtē tradīciju dažādību, grib uztvert visu jauno un, pateicoties kultūras bagātībai un dažādībai, kļūt par bezaizspriedumu Eiropas pilsoņiem. Jā, par spīti terora un totalitārisma zīmogam, kas ir skāris vairākas Latvijas iedzīvotāju paaudzes un licis būt piesardzīgam pret visu ārējo un jauno.

Jūs izteicāties, ka gan ES kandidātvalstu, gan jau esošo ES valstu valdības greizsirdīgi grib paturēt kultūrpolitikas jautājumus tikai savā teikšanā.

Jo valdībām ir maza teikšana pār monetāro, transporta, banku sistēmu, kas tiek regulēta ES līmenī, tad nu viņi patur kultūrpolitiku kā ekskluzīvu pārvaldes lauku. Protams, arī tāpēc, ka šī joma ietver visus kritiskos jautājumus un bailes, kas saistās ar atšķirību no citām valstīm, tradīcijām, ietver valodu, jā, identitāti, lai kā arī mēs to katrs saprastu. Lielās nācijas ir tik pat norūpējušās par globalizācijas ietekmi uz kultūru un nāciju kā mazās. Piemēram, franču satraukums par to ir tikpat liels kā latviešu vai slovēņu.

Tomēr jāņem vērā, ka tieši tas ir kavējis ES vienotā kultūras sektora attīstību. To nevirza nedz valstu valdības, nedz Brisele. Valstis uztver ES kā viltīgu mahināciju procesu un nevēlas tam pakļaut arī kultūru. Savukārt Briseles birokrātija izmanto valdību pasivitāti un droši atļaujas ignorēt kultūras lauka vajadzības un centienus kā pārāk traucējošus un sarežģītus.

EMKMF ir līdzdarbojies Eiropas Komisijas (EK) izstrādātās kultūras programmas Culture 2000 veidošanā. Tā ir finansējuma programma, kas regulē ES kultūras projektiem atvēlēto līdzekļu sadali līdz pat 2006.gadam. Kā tas izpaudās? Kāpēc neesat apmierināti ar rezultātu?

Mēs analizējām, kādas ir ES kultūras jomas vajadzības, un vienojāmies par ieteikumu kopumu, kurus EK ņēma vērā, izstrādājot Culture 2000. Tomēr galīgo lēmumu šī projekta apstiprināšanā pieņem Eiropas Ministru padome. Tā kā viņiem lēmumu pieņemšanā jāpanāk konsensus, bija jāizlīdzas ar kompromisa variantu: programmu ar ilglaicīgiem uzdevumiem, bet nelieliem līdzekļiem, ar neefektīvu administrēšanas un neelastīgu finansēšanas sistēmu. Līdz 2004.gadam tie ir tikai 32 miljoni eiro gadā, un šo programmu tikko kā pagarināja līdz 2006.gadam. Mēs bijām ļoti neapmierināti par šādu iznākumu. Bijām ieguldījuši lielu darbu šīs programmas konsultēšanā. Tagad ceram, ka no 2007.gada kultūras jomas programma būs labāka, pat ja nebūs tai atbilstoša finansējuma. Pašlaik nodarbojamies ar piemērotāku risinājumu meklēšanu jau pieņemtās kultūras programmas ietvaros.

Lai notiktu efektīva Eiropas sabiedrības saliedētība caur kultūru, vajag vairāk līdzekļu. Tie nepieciešami, lai vairāk projektu norisinātos 2-3 gadus, būtu diskusijas un debates, treniņi profesionāļiem, kas palīdzētu saprast katras valsts kultūras sistēmas un domāšanas īpatnības.

Jādomā arī par tām valstīm, kas nav ES, bet ir Eiropā. Ko tad darīt ar Norvēģiju, Albāniju, Krieviju, Turciju? Līdz šim neeksistē programma, kas iekļautu arī šīs valstis. Mūsuprāt, dažādiem tīkliem būtu jākļūst par pamatu starpkultūru sadarbībai. ES būtu jāinvestē šādos projektos.

Kas ir būtiskākie trūkumi šim projektam?

Trūkumi ir tie paši, kas dominē arī ES: institūciju funkcionēšanā trūkst skaidras un efektīvas darbības un dziļi sakņotas demokrātijas. Bet tieši tas ir vajadzīgs, ja ES vēlas būt cilvēku un pilsoņu sabiedrība, ne tikai daudzvalstu organizācija ar vienotu tirgu. Bez spēcīgas kultūras dimensijas tas nebūs iespējams. Šai dimensijai ir jāietver kopīgais kultūras mantojums un savdabīgā kultūras atmiņa, kā arī vienota un atšķirīga tiecība nākotnē. Kultūra vairāk nekā jebkas cits varētu darīt Eiropu uztveramu un pievilcīgu tās pilsoņiem un radīt sapratni, ka viņi piedalās politiskā organizācijā ar vienotām vērtībām, kuru iedvesmo, bagātina, provocē un virza kultūras un radošie procesi. Briseles atbalsts valstu un organizāciju iniciatīvām varētu mazināt Eiropas pilsoņu vienaldzību citam pret citu un apkarot aizspriedumus un stereotipus.

Par spīti retoriskajiem zvērestiem par kultūras daudzveidības nepieciešamību ES daudzajos dokumentos, kultūras pārstāvji Briselē bieži saņem pārmetumus, ka viņi runā pārāk daudzās balsīs, ar dažādām interesēm un prioritātēm, tāpēc tik maz ko panāk no lēmējiem. Šāda norāde ignorē faktu, ka kultūrai ir jāpaliek daudzveidīgai un daudzbalsīgai, lai gūtu vitālu nozīmi Eiropas pilsoniskajā sabiedrībā. Cenšanās racionalizēt, samazināt un vienādot vajadzības un prioritātes būs vienkārši smacējoša. Kultūrai un demokrātijai ir jābūt uz vienas ass, kas pieejama ikvienam ES iedzīvotājam.

Kāpēc EMKMF un citām organizācijām ir tik grūti veidot jēgpilnu dialogu ar Eiropas kultūrpolitikas praktiķiem?

ES ir sarežģīts mehānisms ar daudziem spēlētājiem un atšķirīgām institucionālajām interesēm, pēc paplašināšanas viss kļūs vēl komplicētāks. EMKMF nav brīnumdaris vai varas starpnieks, drīzāk centīgs spēlētājs, kuram nepieciešami daudzi sadarbības partneri un plašs atbalsta lauks, lai apliecinātu, ka vienotas Eiropas ideja tās pilsoņiem kļūs aktuāla un jēgpilna tikai tad, ja ES bez ekonomiskas organizācijas būs arī vienots kultūras projekts. Mēs vēl joprojām cits citu nesaprotam, kultūra var palīdzēt.

* * *

Dragans Klaičs

Dzimis 1950.gadā Belgradā

Dzīvo Nīderlandē

Eiropas Mākslas un kultūras Mantojuma foruma prezidents

Teātra zinātnes profesors Amsterdamas universitātē

Studējis dramaturģiju un teātra kritiku Belgradā un Jēlas universitātē

Līdz 2001.gadam bijis Nīderlandes Teātra institūta vadītājs

Piecu teātra tēmai veltītu grāmatu autors

Pirms 1991.gadā pameta bijušo Dienvidslāviju, bija profesors Belgradas Mākslas universitātē, vadījis starptautisko teātra žurnālu Euromaske