Runas par to, ka Berlīnes progresīvākā teātra centra Hebbel-am-Ufer (HAU) mākslinieciskais vadītājs Matiass Lilientāls beigs deviņus gadus ilgušo ārkārtīgi konsekvento, dziļi inteliģento un tajā pat laikā tik demokrātisko “dienestu” HAU ar ko grandiozu, bija dzirdamas teju gadu. Ir pienācis jūnijs un Berlīnes teātra kalendāra centrālais notikums ir Lilientāla sagādātais piedzīvojums – grandiozā izrāde “Bezgalīgs joks – 24 stundas utopiskajos Rietumos” un Tempelhofas lidlaukā iekārtotā Lielā pasaules izstāde 2012 “The World is not Fair”. Abus veidojušas starptautiskas komandas - kopā 28 mākslinieki un kolektīvi. Tā ir Matiasa Lilientāla atzīšanās mīlsetībā savai pilsētai, kuras kolorīts viņu iedvesmojis ne vienam vien projektam, māksliniekiem, ar kuriem kopā deviņus gadus veidota HAU seja, un – pāri visam – skatītājiem.

“Bezgalīgs joks” ir 24 stundu ilgs ceļojums pa Berlīni skatītāju grupai, kas satilpst divos divstāvīgos autobusos. Deviņos pieturas punktos tiek piedāvāti 13 mākslinieku iestudējumi, balstīti amerikāņu publicista un rakstnieka Deivida Fostera Vollesa (1962-2008) 1996. gadā sarakstītajā tāda paša nosaukuma romānā, kas ienirst amerikāņu sabiedrībā un izgaismo tās atkarības tolaik tālajā 2007. gadā. Sarežģītajā, bieza humora un bezgalīgu skumju cauraustajā darbā Vollesam ir izdevies precīzi pareģot, ka depresija, pagurums un nespēja tikt galā ar nemitīgo sakāvi laikmeta izvirzīto prasību un tempa priekšā šodien jau līdzināsies mērim, ar kuru nesekmīgi cīnījās arī pats rakstnieks, beidzot dzīvi pašnāvībā.

Agrā sestdienas rītā, mēģinot sadzīvot ar dīvaino sajūtu, ka turpmāko diennakti vairs nebūšu noteicēja pār savu laiku, es dodos uz norādīto adresi Rietumberlīnes nomalē. Atšķirībā no citām piedzīvotajām ilgstošajām izrādēm, šeit nav iespējams ierasties, aiziet un atgriezties, kad ienāk prātā. Tādēļ šinīs 24 stundās principiāli jaunu teātra pieredzi papildina sevis paša psihofizisko spēju tests. Pirmās trīs izrādes notiek Berlīnes vecākajos tenisa kortos “Rot-Weiss”, kas tiek pieteikta kā viena no galvenajām romāna lokācijām – Enfīldas Tenisa akadēmija. Tās studeni un administrācija kopā ar Enetas Narkoloģiskā centra klientiem, Kvebekas teroristu grupējumu “Slepkavas ratiņkrēslos” un ASV Neprecizēto uzdevumu servisa darbiniekiem veido kolorīto “Bezgalīgā stāsta” tipāžu galeriju. Viņi visi dzen pēdas filmas “Bezgalīgs joks” kopijai, jo tā ir tik izklaidējoša, ka uz vietas padara atkarīgu, liekot pilnībā zaudēt interesi par jebko citu, tai skaitā – par dzīvi. Šinī ceļojuma posmā lielisks ir apvienības GobSquad iestudētais tenisa mačs - horeogrāfija, kurā bumbiņas vietā spēlētāji servē un atsit vārdus, ironizējot par to īpašību kopumu un vārdu krājumu, ar ko operējam brīžos, kad kļūstam par “profesionāliem sarunu biedriem”. Turpinājumā ceļojums ved uz vēl vienu nezināmo Rietumberlīnes vietu Teufelsbergu – 114,7 metru augstu kalnu, kas uzbērts no sabombardētās Berlīnes drupām, spicē rodot vietu amerikāņu novērošanas stacijai. Laika un vēja sadriskātajā tornī augstu augstu virs pilsētas risinās minimālistisks un precīzs amerikāņu režisora Ričarda Maksvela veidots dialogs, kurā ratiņkrēsla terorists satiek ASV spiegu – pus-sievieti / pus-vīrieti. Brīdis, kad no vienīgās izejas lejup apdullinoša trokšņa pavadīti pēkšņi sāk gāzties melnu dūmu mutuļi, kļūst par vienu no spēcīgākajiem ceļojuma iespaidiem. Vivantes klīnikā, kas kalpo par dzīvo scenogrāfiju notikumiem Narkoloģiskajā centrā un realitātē apkalpo pacientus ar līdzīgām problēmām, bezcerīgās vientulības un sāpju reālā klātbūtne nama gaiteņos un pagalmos iedarbojas spēcīgāk par tur iestudētajām izrādēm. Dienas maiņa noslēdzas Mikrobioloģijas institūtā, ko franču mākslinieks Filips Kenns pārveidojis par Deivida Fostera Vollesa centru. Tur reālas konferences formātā notiekošās “dzīvās” skype intervijas ar dažādiem Vollesa daiļrades pētniekiem ir pagrieziena punkts 24 stundu dramaturģijā, jo kopš šī brīža aizvien konsekventāk tiek jaukta robeža starp skatītāju un aktieri, spēles un skatīšanās laukumu. Pilnībā tā izzūd nakts vidū Fontana House pagrabstāva bārā “Amerikāņu salons”, kur neaizmirstamu performanci sniedz aktieris un mūziķis Demjens Rebgetss, ceļojuma intensitātes un bezmiega jau tā sakairināto uztveri nospriegojot kā stīgu, kas var pārtrūkt jebkurā mirklī. Un turpinājumā – austošās dienas nepielūdzami izgaismotā telpā “iestudētā” anonīmo alkoholiķu sapulce, kurā sēžam plecu pie pleca ar iepriekšējā diennaktī sastaptajiem personāžiem un dalāmies savos atkarību stāstos. Ceļojuma pēdējā pietura ir HAU teātra zāle, kurā aktieri lasa mums priekšā romānu, pamazām liekot kapitulēt totāla noguruma priekšā līdz teju visa zāle ir aizmigusi.

Mājupceļš ved cauri parkam, kura nostūros ik pa pārdesmit metriem savas pagaidu mājvietas iekārtojuši bezpajumtnieki. Rīta vējā “dejo” plastmasas maisiņi un papīra turzas, pie soliņiem rindojas tukšas pudeles. Citkārt tik parastā svētdienas rīta aina šoreiz ir jaudīgs bezgalīgā joka turpinājums, tikai šoreiz – realitātē. Tā pa īstam mans ceļojums utopiskajos Rietumos beidzas vēl pēc pāris stundām Tempelhofas lidlaukā, kurā HAU kopā ar arhitektu un urbānistu apvienību raumlabor piedāvā savu versiju par pasaules lielajiem sasniegumiem 2012. gadā. Holandiešu mākslinieka Drīsa Verhofena paviljonā “Fare Thee Well!” jeb “Lai Jums labi klājas!” instalēts uz pamesto lidostas ēku notēmēts tālskatis, kurā ieskatoties kļūst salasāmi vārdi, kas slīd pa rietošās saules gaismā mirdzošā nama fasādi: “Ardievu amerikāņu sapni! Ardievu skatuves māksla! Ardievu kapitālism! Ardievu skābekli!” un vēl un vēl un vēl... Tās ir liecības par laiku, kurā mēs dzīvojam pēdējos mirkļus, atvadas no visiem tiem cilvēkiem, vērtībām un lietām ko jau esam zaudējuši vai drīz zaudēsim uz visiem laikiem.

www.hebbel-am-ufer.de

www.raumlabor.net