Baiba Tjarve //
Open Society Institute, International Policy Fellowship
Baltijas valstu skatuves mākslas
politika
Īpaša pateicība Dr.
Milenai Dragiševicai-Sesikai un Dr. Draganam Klaičam par iedziļināšanos
un palīdzību darba tapšanā.
Šo pētījumu finansē
Foundation Open Society Institute.
I. Salīdzinājums
Vēsturiskais konteksts
90. gadu sākumā, Baltijas valstīm atgūstot
neatkarību, inflācija, politiskās, ekonomiskās un sociālās pārmaiņas
skāra arī kultūras organizācijas. Saruka valsts dotācijas, pieauga
nepieciešamība piesaistīt sponsoru līdzekļus un samazināt
darbinieku skaitu. Lielā mērā pateicoties Sorosa fondu darbībai
Austrum- un Centrāleiropas valstīs, pakāpeniski parādījās jauni
projekti un nevalstiskās organizācijas.
Tomēr, kultūrpolitikā un kultūras dzīves
organizācijā būtiskas izmaiņas nenotika. Par svarīgāko prioritāti
izvirzījās likumdošanas sakārtošana. Latvijā kultūrpolitikas
pamatnostādnes tika pieņemtas 1995. gadā, Igaunijā 1998. gadā.
Gan kultūrpolitikas līmenī, gan dzīvē svarīgi bija apzināt nacionālo
mantojumu un nacionālās kultūras vērtības. Tika mainīti ielu un
organizāciju nosaukumi. Kultūrpolitikā aizsākās diskusijas par
nacionālo identitāti un nacionālās kultūras nozīmi identitātes
saglabāšanā. Valsts tēla veidošana un starptautiskais prestižs
izvirzījās kā viena no prioritātēm starptautiskās sadarbības jomās.
Šobrīd notikušas izmaiņas gan
Baltijas kultūrpolitikā kopumā, gan skatuves mākslas politikā.
Tiesa, katrā no Baltijas valstīm vērojams atšķirīgs attīstības
ātrums: Igaunijā ir pieņemti jauni kultūrpolitikas dokumenti, jauni
likumi, skatuves mākslas jomā ir mainīta pat finansēšanas sistēma;
Latvijā tiek veidots apjomīgs plānošanas dokuments, lai kultūrpolitikas
nostādnes realizētu dzīvē un veiktu nepieciešamās izmaiņas
likumdošanā; savukārt Lietuvā vērojama būtiska atšķirība starp
procesiem reālajā dzīvē un kultūrpolitiku, šajā līmenī ir
notikušas pavisam nelielas izmaiņas.
Mērķi un metodoloģija
Pētījuma mērķis ir salīdzināt
Baltijas valstu skatuves mākslu politiku, iezīmējot problēmas un
nepieciešamās pārmaiņas, lai skatuves māksla attīstītos daudzveidīgi
un radoši. Lai arī pārmaiņu process Baltijas valstu kultūrpolitikā
notiek atšķirīgi, ir vairāki vienojoši parametri, lai būtu pamats
salīdzināt trīs valstu skatuves mākslas politiku:
Pirmkārt, Baltiju var uzskatīt par reģionu
kopīgās vēstures, kultūrvēsturisko līdzību, ģeogrāfiskā
novietojuma un kopējas sadarbības stratēģijas dēļ.
Otrkārt, visas trīs valstis ir atguvušas
neatkarību 90. gadu sākumā un pieredzējušas līdzīgu pārejas
periodu.
Treškārt, skatuves māksla visās trīs
valstīs attīstās līdzīgi.
Ceturtkārt, pārmaiņas Baltijas kultūrpolitikā
un skatuves mākslas politikā notiek pēc līdzīga scenārija.
Salīdzinošā analīze tiek veikta,
balstoties uz vienotu metodoloģiju, katrā valstī meklējot atbildes
uz noteiktiem jautājumiem. Informācija iegūta, tiekoties ar Kultūras
ministriju pārstāvjiem, ar teātra nozares profesionāļiem, un
balstoties uz dokumentiem.
Kur dzīve ir labākā un kāpēc?
1. Skatuves mākslas daudzveidība
Lietuva Eiropas teātra kartē ir iezīmēta
ar Eimunta Nekrošus un Oskara Koršunova vārdiem. Ja vērtē pēc
starptautiskās rezonanses, tad jāpiemin arī Igaunijas režisors Pēteris
Jallaks un Latvijas režisori Alvis Hermanis un Viesturs Kairis.
Kopumā Baltijas valstu teātris pamatā
balstās uz runātu vārdu, izrādes ir naratīvas, psiholoģiskā reālisma
stilā. Lietuvas teātri raksturo metaforiski vizuāla režija, ko
spilgti pārstāv E. Nekrošus un O.Koršunovs. Zināmā mērā šo
virzienu turpina V.Kairišs Latvijā un Elmo Nīganens Igaunijā. Šādu
iestudējumu kontekstā jo īpaši jānovērtē atšķirīga pieeja. Pēters
Jallaks (Van Krahl teātris Igaunijā) savos iestudējumos
izmanto multimediju elementus, reducē aktiera lomu, izmantojot aktieri
kā video attēlus, instalācijas vai citus objektus. Lembits Petersons
(Theatrum Igaunijā) ar savu aktieru grupu mūsdienīgi interpretē
teātra vēsturi. Vizuālā māksliniece un režisore Vega Vaičunaite (Miraclis
Lietuvā) veido vizuālas izrādes netradicionālā vidē.
Mūsdienu dejas joma
vairāk ir attīstīta Igaunijā un Lietuvā, galvenokārt pateicoties
divām neatkarīgām organizācijām mūsdienu dejas centriem
TIKE Igaunijā (vad. Prīts Rauds) un Lietuvas Mūsdienu dejas centram
(vad. Audronis Imbrassas). Regulāras viesizrādes, starptautiski festivāli,
piedalīšanās Eiropas deju festivālos un skatēs, semināri un
meistarklases Lietuvas un Igaunijas dejotājiem neapšaubāmi ir rosinājušas
skatītāju interesi par deju, piesaistot jaunas auditorijas grupas un
attīstot mūsdienu dejas nozari kopumā. Starptautisku mūsdienu deju
grupu viesizrādes Latvijā organizē tikai Baltijas Baleta festivāls.
Horeogrāfe Olga Žitluhina ar savu deju grupu ir atzinīgi novērtēta
starptautiskos festivālos. Tomēr Lietuvas un Igaunijas dejas centriem
Latvijā trūkst pastāvīga partnera, kas regulāri organizētu
daudzveidīgus projektus dejas nozarē. 1999. gadā Latvijas Kultūras
akadēmijā tika uzņemts mūsdienu horeogrāfijas kurss dejotāju
grupa, kas profesionālā līmenī apgūs mūsdienu deju. Tas varētu būt
sākuma punkts.
Starptautiski festivāli notiek
visās trīs valstīs. Daudzveidīgo festivālu vidū jāatzīmē LIFE
un Jaunās drāmas akcija Lietuvā, Homo Novus festivāls
Latvijā, Baltoscandal Igaunijā. Lai arī katram festivālam ir
atšķirīgi mērķi, tomēr visi festivāli ir paplašinājuši teātra
profesionāļu un skatītāju izpratni par skatuves mākslu kopumā, plašam
skatītāju lokam rādot mākslinieciski daudzveidīgas viesizrādes,
attīstot starptautisko sadarbību un informācijas apriti.
Latvijas Jaunā teātra institūts regulāri
informē Latvijas teātra profesionāļus par iespējām un tendencēm
ārzemju teātrī un darbojas kā starpnieks starp Eiropas teātra
festivāliem un Latvijas teātra profesionāļiem. Līdzīga organizācija
Lietuvā Lietuvas Teātra un kino informācijas un izglītības
centrs (vad. Audronis Ļuga) vairāk koncentrējas uz atsevišķiem
projektiem (teātra žurnāls, festivāls). Estonian Production
Centre savukārt veido starptautiskus sadarbības projektus.
Centrs ir saistīts ar vienu konkrētu - Van Krahl - teātri.
Igaunijas Teātra savienības un Starptautiskā Teātra institūta (ITI)
veidotais informācijas centrs sāks darboties tikai 2001. gadā. Atšķirībā
no šiem centriem JTI veido projektus arī kultūrpolitikas jomā.
Visās trīs valstīs aktieri, režisori
un scenogrāfi var iegūt profesionālu izglītību. 1997. gadā
Latvijas Kultūras akadēmijā studijas beidza apvienotais aktieru un režisoru
kurss spēcīga jaunākā teatrāļu paaudze, kas domājams būtiski
ietekmēs Latvijas skatuves mākslas attīstību.
Kultūrmenedžmentu var apgūt Latvijas
Kultūras akadēmijā (Maģistrantūras programmā kopš 1997. gada) un
Lietuvas Mūzikas akadēmijā (kopš 1999. gada). Igaunijā kultūrmenedžmentu
kā atsevišķu studiju novirzienu nevar apgūt. Igaunijas Mākslas akadēmijā,
Mūzikas akadēmijā un Tallinas Pedagoģijas universitātē citu
specialitāšu studenti var klausīties tikai lekcijas kultūrmenedžmentā.
Vīlandes Kultūras koledža (Igaunija) saņem regulāru pasūtījumu no
Kultūras ministrijas (caur Izglītības ministriju, kas pārrauga mākslas
izglītību) teātra administratoru, gaismotāju, skaņu tehniķu,
rekvizitoru un citu profesiju apmācībai.
Tālākā izglītošanās
teātra profesionāļiem pārsvarā notiek īsu kursu, semināru,
meistardarbnīcu veidā, to organizē Igaunijas Teātra savienība un
Latvijas Jaunā teātra institūts. TIKE (Igaunijā) un Mūsdienu dejas
centrs Lietuvā rīko meistarklases mūsdienu dejas jomā. Citas organizācijas
ar izglītības projektiem nodarbojas retāk.
Latvijā ir 7 valsts teātri (2
atrodas ārpus Rīgas) un 1 valsts atbalstīts pašvaldības teātris
(atrodas Liepājā); Lietuvā 10 valsts teātri (5 ārpus Viļņas);
Igaunijā 8 valsts teātri un 1 pilsētas teātris (4 ārpus
Tallinas). Pagaidām tikai divus teātrus Baltijas valstīs Linna
teātri (Pilsētas teātris) Igaunijā un Liepājas teātri Latvijā
valsts ir nodevusi pašvaldību pārraudzībā, saglabājot valsts dotāciju.
Latvijā ir apmēram 10 nevalstiskie teātri,
Lietuvā 13, Igaunijā 9.
Nevalstiskie teātri Igaunijā
ir nostiprinājušies institucionāli un skatuves mākslas jomā ir
ieguvuši respektējamu pozīciju: Van Krahl teātris, VAT, Theatrum
neapšaubāmi ir daļa no Igaunijas teātra dzīves. Savukārt Lietuvā
neatkarīgajiem teātriem nav īsti ne finansiālas, ne organizatoriskas
stabilitātes; toties tiem ir spēcīga mākslinieciskā
aizmugure, jo no valsts teātriem ir aizgājuši un savus neatkarīgus
teātrus nodibinājuši režisori O.Koršunovs un E.Nekrošus. Kopumā
vērtējot, Latvijā nevalstiskajiem teātriem nav tik spēcīgas pozīcijas
viduvēja menedžmenta un māksliniecisko sasniegumu dēļ. Tomēr
atsevišķi teātri būtiski papildina valsts teātrus, īpašu uzmanību
pievēršot noteiktai mērķauditorijai (Skatuvē savu karjeru
aizsāk jaunie režisori un aktieri, vairāki teātri izrādes spēlē
skolās un laukos).
Visās trīs valstīs teātra mākslinieciskais
sastāvs (trupa) ir cieši saistīts ar konkrētu teātra ēku. Neatkarīgo
teātru vidū ir tikai daži izņēmumi. Valsts teātri pamatā darbojas
pēc repertuārteātru modeļa, katru vakaru izrādot citu iestudējumu,
šiem teātriem ir arī pastāvīga aktieru trupa. Pēc šī ideāla
tiecas pat neatkarīgie teātri. Ļoti nedaudzos Baltijas reģiona teātros
ir notikušas izmaiņas, sākumā laužot repertuārteātra modeli, bet
vēlāk atkal pie tā atgriežoties. Jaunais Rīgas teātris atgriezās
pie pastāvīgas aktieru trupas, jo pārāk grūti bija kaut ko mainīt
vienā teātrī, kad lielākā daļa aktieru pastāvīgi nodarbināta
citos teātros. Van Krahl teātrī Tallinā šobrīd (šī paša
iemesla dēļ) ir pastāvīga trupa piecu aktieru sastāvā. Šis ir
viens no retajiem teātriem Baltijā, kas iestudējumus izrāda sērijveidā.
Repertuārteātri šādu iespēju izmanto, izrādot mūziklus vai gadījumos,
kad iestudējumā iesaistīti viesaktieri (plānošanas grūtības un
lielie izdevumi piespiež teātra direktorus mainīt ierasto kārtību).
Nevalstiskās organizācijas
organizē, galvenokārt, projektus, kas būtiski papildina samērā
vienveidīgos valsts dibināto teātru darbības virzienus. Pēdējos
desmit gados ir nodibinātas dažādas nevalstiskās organizācijas
starptautiski sadarbības projekti, festivāli, mūsdienu deja, informācijas
centri, nelielas teātra grupas.
Valsts repertuārteātros,
jo īpaši Igaunijā un Lietuvā, ir vērojamas stagnācijas iezīmes.
Lietuvā teātros darbiniekiem joprojām ir beztermiņa līgumattiecības.
Līdz ar to teātru daudzskaitlīgā štata darbiniekiem ir nožēlojami
mazas algas, nav līdzekļu jauniestudējumiem, teātriem nav skaidri
definētu pienākumu un tiesību. Valsts teātru aktieri lielākoties
paralēli strādā vai nu reklāmas jomā, vai nevalstiskos teātros.
Statistika liecina, ka 7,1% no kopējā teātra budžeta Lietuvā tiek
izmantoti ēku uzturēšanai, tikai 4,6% - jauniestudējumiem. 78,8% budžeta
tiek izmantoti algām. Savukārt, Igaunijā salīdzinoši lielā valsts
dotācija teātriem pieļauj saglabāt lielu darbinieku skaitu (piem.,
Igaunijas Drāmas teātrī ir pieci štata režisori), un Igaunijas teātri
vairāk koncentrējas uz iekšējo teātra darbību un iestudējumu pašvērtību
un kvalitāti, mazāku uzmanību veltot jaunas auditorijas piesaistei.
Izņēmums ir brīvdabas izrādes vasarā, kas piesaista arvien lielāku
skatītāju skaitu.
2. Sadarbība
Mākslinieku un skatuves mākslas organizāciju
sadarbības efektivitāte tiešā veidā ietekmē šīs nozares spēju
aizstāvēt tās tiesības, ietekmēt pārmaiņas kultūrpolitikā un
likumdošanā.
Visās trīs Baltijas valstīs kā
profesionālas asociācijas joprojām darbojas Teātra savienības. Lielākoties,
tām bija iespēja saņemt īpašumus mantojumā no padomju
laikiem ēkas, vasarnīcas. Pirmajos gados pēc padomju režīma
sabrukuma šīm organizācijām bija liela nozīme, saglabājot
kontaktus ar pārējām Baltijas valstīm un bijušajām Padomju
republikām. Pakāpeniski palielinājās Teātra savienību biedru vidējais
vecums, zuda agrākie kontakti un ietekme, tāpat izzuda iepriekšējie
mērķi un motivācija. Radās nepieciešamība atrast jaunu lomu teātra
profesionāļu sabiedrībā, mainīt menedžmentu atbilstoši jaunajiem
apstākļiem. Par Teātra savienību pamatuzdevumu kļuva rūpes par
pensionētajiem aktieriem, baletdejotājiem un citiem vecākās paaudzes
savienības biedriem. Šādas prioritātes radīja sociālo garantiju trūkums,
zemais labklājības līmenis vecākās paaudzes iedzīvotājiem valstī
kopumā. Atsevišķās profesijās (scenogrāfi, režisori) pastāvīgo
nodarbinātību nomainīja līgumdarbi šīm pārmaiņām nesekoja
atbilstoša likumdošana ar sociālām garantijām.
Šobrīd Igaunijas Teātra savienība ir
jumta organizācija vairākām nelielām profesionālām asociācijām
(par Teātra savienības biedru var kļūt, pievienojoties vienai no 12
mazajām asociācijām Igaunijas Aktieru asociācijai, Igaunijas Režisoru
asociācijai, Igaunijas Teātra tehnisko darbinieku asociācijai u.c.).
Igaunijas Teātra savienība pārstāv visus teātra nozares darbiniekus
sarunās ar valdību par iespējamo algu paaugstinājumu, sociālo
garantiju nodrošinājumu u.c. politiskiem lēmumiem. Nelielā efektīvā
administrācija organizē ikgadējo teātra balvu ceremoniju, dažādus
mācību seminārus, publicē grāmatas, rūpējas par teātra
darbinieku kapavietām u.c. Mazās asociācijas daļēji organizē seminārus
konkrētās nozarēs. Igaunijas Teātra savienības nostiprināšanos mūsdienu
Igaunijas teātra procesā apstiprina tajā esošo valsts teātru
darbinieku lielā pārstāvniecība (apm. 80%). Nākotne rādīs, cik
lielā mērā nevalstiskā sektora pārstāvji integrēsies Igaunijas Teātra
savienībā.
Gan Lietuvas, gan Latvijas Teātra savienības
pagaidām īsti nav definējušas savu pašreizējo lomu un vietu teātra
dzīvē. Lai gan to mērķi ir līdzīgi kā Igaunijas Teātra savienībai,
tomēr dzīvē to realizācija notiek gausāk. Latvijas Teātra
darbinieku savienība ir izdzīvojusi neprasmīga menedžmenta laikus,
zaudējot daļu no īpašumiem. Nesen ievēlētā LTDS priekšsēdētāja
Lolita Cauka un jaunievēlētā valde ir gatava pārmaiņām, sekojot
Igaunijas pieredzei darboties kā jumta organizācija atsevišķām
nozares asociācijām.
Tomēr pagaidām Latvijas teātra
profesionāļi nav izveidojuši spēcīgas apvienības. Nevienā no
Baltijas valstīm bez Teātra savienības nav izveidota cita veida asociācija
vai apvienība. Gan Igaunijā, gan Latvijā samērā neefektīvi
darbojas teātra direktoru apvienības bez skaidri nospraustiem mērķiem,
pamatā tikai apvienojot valsts teātrus.
Lai arī Lietuvas neatkarīgajiem teātriem
ir tik spēcīgi šīs idejas aizstāvji kā O.Koršunovs un E.Nekrošus,
tomēr nevalstiskais sektors nav spējis apvienoties, lai ietekmētu
izmaiņas teātru finansēšanas principos.
3. Skatuves mākslas politika / Kultūrpolitika
Mērķa kvalitāte
Formulētā kultūrpolitika Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā ir dažādās attīstības fāzēs. Lietuvā nav
dokumentu, kas varētu tikt uzskatīti par oficiāli apstiprinātu
valsts kultūrpolitiku; diskusijas par kultūrpolitiku ir atspoguļotas
valdības programmās, atsevišķi neizdalot skatuves mākslu. Dokuments
Lietuvas kultūrpolitikas pamatnostādnes, kas 1996. gadā tika
piedāvātas apspriešanai Lietuvas Kultūras kongresā, tā arī netika
pieņemtas. Darbības plāns Lietuvas kultūras attīstības
programma 20012006, kurā aptvertas visas kultūras jomas, jāsāk
izstrādāt 2000. gada rudenī. Latvijas valsts kultūrpolitikas
pamatnostādnes Parlaments pieņēma jau 1995. gadā. 2000. gada beigās,
2001. gada sākumā valdībai pilnībā jāapstiprina darbības
programma 2000.2010. gadam Nacionālā programma Kultūra.
Teātra sadaļa joprojām tiek apspriesta un pārstrādāta, līdz ar to
tā nevar tikt uzskatīta par dokumentu, uz kuru varētu atsaukties.
1998. gadā Igaunijā tika pieņemti Igaunijas valsts kultūrpolitikas
pamatprincipi un Valdības darbības plāns kultūrpolitikas īstenošanai
turpmākajos gados.
Eiropas Padomes ekspertu veiktā kultūrpolitikas
novērtēšana 1995. gadā pabeigta Igaunijā, 1997. gadā Lietuvā
un 1998. gadā Latvijā.
Latvijas kultūrpolitikas dokumenti
nepiedāvā skaidru un nepārprotamu definīciju jēdzienam teātris.
Tomēr Kultūrpolitikas nostādnēs valsts uzmanība un atbalsts paredzēts
plašam norišu lokam iestudējumiem, izglītībai, publikācijām,
jaunatnes un bērnu teātrim, viesizrādēm reģionos, atsevišķiem māksliniekiem
un starptautiskiem notikumiem. Kultūrpolitikas pamatnostādnēs
ietverti valsts teātri (kā priviliģēti ar garantētu finansējumu)
un neatkarīgas grupas, projekti (projektu finansējums). Savukārt
Igaunijas kultūrpolitika par prioritāti izvirza jebkuras norises
saturu, novatorismu un nacionālo kultūras nozīmību, nevis piederību
konkrētai kultūras institūcijai, neatkarīgi no tās dibinājuma
formas vai finansēšanas veida.
Valdības darbības plānā jēdziens
skatuves māksla atšifrēts kā teātri (valsts repertuārteātri,
privātie teātri un pašvaldību teātri, kas reģistrēti,
pamatojoties uz Skatuves mākslas likumu) un dramatiskie klubi,
skolu teātri, amatiergrupas. Igaunijas Drāmas aģentūra ir reģistrēta
atsevišķi un darbojas kā starpnieks starp lugu autoriem un teātra
grupām.
Latvijas teātra politikā tiek uzsvērts,
ka jāsaglabā teātra tradīcijas, savukārt Igaunijas kultūrpolitikā
lietoti jēdzieni novatorisms un saturs. Īpaši uzmanība
tiek veltīta nozīmīgai teātra sastāvdaļai nacionālajai
dramaturģijai.
Skatuves mākslas politika
(performing arts) neeksistē ne Latvijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā.
Politikas līmenī deja un mūzika tiek šķirtas no teātra nozares.
Tiesa, kad runa ir par budžetu, tad koncertinstitūcijas, opera un teātri
gan Lietuvā, gan Latvijā tiek ierakstīti vienā budžeta ailē.
Teātra politika
orientējas uz teātra ēkām, aktiertrupu un iestudējumiem kā nedalāmu
veselumu. Šis koncepts mājo repertuārteātru modelī. Tas nozīmē,
ka Kultūras ministrijas atbalsts un uzmanība tiek veltīta visiem trim
elementiem kopā, katru atsevišķi neizdalot. Valsts repertuārteātru
izdzīvošana ir visu trīs valstu teātra politikas prioritāte.
Pirmās izmaiņas valsts dotācijas sadalē
teātriem notika Igaunijā 2000. gadā: tika ieviesti jauni principi:
Kultūras ministrija dotē skatītāju nevis teātrus; tīrā tirgus
apstākļos skatītāji būtu spiesti pirkt stipri dārgākas biļetes.
Lai arī pirmajā gadā šis princips nav būtiski pārlicis akcentus no
ēkas-trupas-iestudējuma vienības uz skatītāju, tomēr tas radījis
iespēju finansēt ne tikai valsts un pašvaldības teātrus, bet arī
nevalstiskos teātrus.
Teātra politika Baltijas valstīs
neveicina skatuves mākslu visā tās daudzveidībā. Politikas līmenī
Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes ir visliberālākās,
lai arī neseko atbilstoši kultūrpolitikas instrumenti. Savukārt,
Igaunijas kultūrpolitika jēdzienu teātris definē samērā šauri,
bet praksē gan mehānismi, gan pieeja ir daudz brīvāka, aptverot samērā
dažādas skatuves mākslas formas un institūcijas.
Procesa kvalitāte
Kultūras ministrs ir politiska figūra,
Kultūras ministrijas ierēdņi un speciālisti nodrošina lēmumu un
pieņemto darbības plānu nepārtrauktību un īstenošanu. Tomēr
realitātē katra jaunā valdība Parlamentam apstiprināšanai izvirza
savu valdības programmu, un ministrs var diezgan būtiski ietekmēt
notikumu gaitu, izvirzīt prioritātes, noteikt darbības programmu. Visās
trīs Baltijas valstīs Kultūras ministri mainās visai bieži (pēdējā
desmitgadē mainījušies pieci līdz septiņi ministri). Valdības maiņa
var ietekmēt ne tikai prioritāšu maiņu, var mainīties arī kultūras
budžets kopumā; noteiktu nozaru likumdošanas pieņemšana var paātrināties
vai apstāties.
Darbojoties šādā kontekstā, ir
nepieciešama labi formulēta kultūrpolitika un atbilstoši
instrumenti/mehānismi tās realizācijai praksē; tāpat nenovērtējama
nozīme ir konsultatīvām padomēm, caurredzamības principa ievērošanai.
Gan Latvijā, gan Igaunijā darbojas
valstiski, bet no valsts pārvaldes nošķirti fondi (arm's length
principle) kultūras projektu finansēšanai. Igaunijas Kultūrkapitāla
fonda darbība tika atjaunota 1994. gadā. To vada Pārraudzības valde
un valdes priekšsēdētājs Kultūras ministrs. Finansējums tiek
piešķirts pa nozarēm (astoņas nozares, ietverot sportu) neatkarīgi
no Kultūras ministrijas. Igaunijas Kultūrkapitāla fonda ienākumi
veidojas no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, no azartspēļu un
loterijas nodokļiem, ziedojumiem, mantojumiem un ekonomiskās darbības.
Latvijas Kultūrkapitāla fonds (1998) lielā mērā pārņēma
Igaunijas pieredzi. Kā bezpeļņas valsts akciju sabiedrība tā saņem
valsts finansējumu un nodokļu atvilkumus. Tajā darbojas septiņas
nozaru padomes, katrā no tām ir septiņi eksperti (divus no tiem
apstiprina Kultūras ministrs). Piešķīrumi tiek sadalīti četrreiz
gadā atklātos konkursos.
Lietuvas Kultūras un Sporta fonds
tika nodibināts 1999. gadā. Tiesa, budžeta samazinājuma dēļ tika
piešķirts ievērojami mazāk līdzekļu nekā plānots.
Turklāt no 50%, kas bija paredzēti kultūras
projektiem, tika saņemti tikai 34,8% (pārējais tika izmantots sporta
aktivitātēm). 2000. gadā Fonds nevis piešķīra finansējumu
projektiem, bet sedza iepriekšējā gada parādus. Finansējumu sadala
vienreiz gadā īpaši izveidota valde. Salīdzinot ar Igaunijas un
Latvijas fondu darbības principiem, Lietuvas fonds darbojas mazāk
efektīvi, turklāt tā darbība ir jānostiprina ar likumu.
Tomēr pamatfinansējums teātriem, kā
arī investīcijas teātra ēkām tiek sadalītas Kultūras ministrijā
bez īpaši definētiem kritērijiem. Lielākā finansējuma daļa tiek
piešķirta valsts dibinātām institūcijām. Nav arī gandrīz nekādu
teātru darbības novērtēšanas mehānismu.
Igaunijā 2000. gadā teātru finansēšanas
principi tika reformēti. Teātra darbību novērtē KM ekonomisti
(efektivitātes rādītāji) un teātra kritiķi (kvalitāte). Abi ziņojumi
ir brīvi pieejami interesentiem un teātriem, kā arī tiek ievietoti
internetā, KM mājas lapā. Teorētiski novērtējums var ietekmēt dotācijas
palielinājumu vai samazinājumu. KM paraksta līgumsaistības ar
nevalstiskajiem teātriem, precizējot abpusējos pienākumus.
Igaunija ir pirmā no Baltijas valstīm,
kurā skatuves mākslas politikas līmenī notiek pārmaiņas, akceptējot
teātra mākslas dažādību: valsts dotāciju sadale valsts un
nevalstiskajiem teātriem, balstoties uz vienādiem kritērijiem; valsts
atbalsts nozīmīgākiem starptautiskiem notikumiem un Drāmas aģentūrai
(no KM budžeta); projektu finansējums no Kultūrkapitāla fonda.
Varas decentralizācija ir līdz zināmai
pakāpei īstenota visās trīs valstīs. Kultūras ministrijas
izsludina atklātu konkursu valsts teātru direktoru amata pretendentiem
un slēdz līgumu uz noteiktu laiku. Netiek iespaidota vai kontrolēta
teātra mākslinieciskā virzība. Tas pats sakāms par abiem pilsētas
teātriem (Liepājā un Tallinā).
Teritoriālā decentralizācija teātra
nozari skārusi maz. Zināmā mērā tas ir saistīts ar faktu, ka
Baltijas valstis ir nelielas. Turklāt nodokļu sistēma ir centralizēta,
neatstājot pārāk plašas iespējas kultūras finansēšanai vietējām
pašvaldībām. Latvijā joprojām nav pabeigta reģionālā reforma,
kas varētu veicināt Valmieras un Daugavpils teātru jau kā reģionālo
teātru nodošanu pašvaldībām. Līdz šim tikai Liepājas teātris ir
pārveidots par pilsētas teātri (saglabājot 50% valsts daļu un
finansējumu). Līdzīgi pārveidots ir Tallinas pilsētas teātris, kas
nodots pašvaldībai, saglabājot valsts finansējumu. Lai gan joprojām
aktuāls ir pašvaldību uzskats, ka to primārajās rūpēs ietilpst
amatiermāksla, bet valstij ir jārūpējas par profesionālo mākslu.
Teātru viesizrāžu darbība valsts
ietvaros ir samērā ierobežota, jo trūkst atbalsta programmas viesizrādēm
un atbilstošas infrastruktūras (tehniski nodrošinātas teātrim piemērotas
zāles reģionu pilsētās un ciematos). Tikai Igaunijā ar papildus
finansējumu tiek atbalstītas viesizrādes tajās apdzīvotās vietās,
kur nav stacionāra teātra. Saskaņā ar teātra vadītāju viedokli,
šis atbalsts nav pietiekošs, lai segtu izdevumus. Igaunijā arvien
pieaug brīvdabā sniegto izrāžu skaits vasarās, piesaistot arvien
plašāku skatītāju loku.
Instrumentu kvalitāte
Visās Baltijas valstu kultūrpolitikās
trūkst vīzijas, kurp un kā skatuves mākslas nozarei nākotnē būtu
jāattīstās.
Kultūrpolitikas instruments plānošana
tiek izmantots Igaunijā (ilgtermiņa programma; viena gada plānošana).
Latvijas KM veido darbības programmu 2000.2010. gadam. To paredzēts
mainīt un papildināt katru gadu. Līdz šim dominēja viena gada plānošana.
Lietuvas KM līdzīgu programmu sāks izstrādāt tikai tuvākajā laikā.
Īpašs Skatuves mākslas likums,
kas regulē teātru darbības juridisko statusu (arī nevalstisko), ir
pieņemts tikai Igaunijā. Latvijā likumdošana, kas precizētu teātru
darbību, pakāpeniski tiek sakārtota, pieņemot labojumus citos
likumos. Valsts teātru juridiskais statuss nākotnē pagaidām ir
neskaidrs. Šobrīd lielākā daļa valsts teātru ir valsts iestādes,
lai gan tas konfliktē ar teātra pašu ieņēmumiem. Ir diskusijas arī
jautājumā par atsevišķu teātra likumu. Lietuvā teātra likuma pieņemšana
tika izvirzīta kā prioritāte iepriekšējās valdības laikā. Lai
gan likuma variants neatrisināja pamatproblēmu beztermiņa līgumsistēmu
teātros.
Nozīmīgākais finansiālais instruments
ir ikgadējais budžeta piešķīrums valsts teātriem. Pēdējos gados
nav vērojama tendence samazināt finansējumu teātriem gada vidū.
Precīzs dotācijas lielums ir zināms apmēram februārī. Tas,
protams, rada neskaidrības un neiespējamību veidot ilgtermiņa plānošanu,
jo teātra sezona neatbilst finansu gadam.
Finansiālie kritēriji valsts budžeta
sadalīšanai teātriem ir izstrādāti un īstenoti dzīvē tikai
Igaunijā 2000. gadā. Dotāciju kalkulē, rēķinot 100 EEK/uz skatītāju
(120 EEK/uz skatītāju reģionos vai bērnu izrādēm) un iepērkot
noteiktu skaitu skatītāju gan valsts, gan nevalstiskajiem teātriem.
Kritēriji cik daudz skatītāju iepirkt no katra teātra pagaidām
ir samērā nepilnīgi izstrādāti. Novērtējums tiek veikts,
balstoties uz teātra kritiķu veikto teātra darbības analīzi un KM
ekonomista vērtējumu. Tiesa, Igaunijas KM šo problēmu apzinās un nākamajā
gadā pilnveidos kritēriju sistēmu.
Latvijā un Lietuvā skaidri definētu un
visiem pārredzamu kritēriju izstrāde ir viena no svarīgākajām
problēmām. Pagaidām attiecības starp ministriju un teātriem ir
neskaidras: ministrija nav definējusi un precizējusi teātriem prasības
un savstarpējos pienākumus.
Nevalstiskie teātri Lietuvā reizēm saņem
finansējumu no KM, tiesa nav iespējams izdibināt, uz kādiem kritērijiem
vai principiem balstoties un no kādiem budžeta līdzekļiem, šis
finansējums ir piešķirts. Nevalstiskās organizācijas Latvijā var
saņemt atbalstu tikai no Kultūrkapitāla fonda.
Tikai Igaunijā ir izdevies īstenot kritērijus,
kas maina līdzšinējo kārtību valsts dotāciju sadalē: pat,
neraugoties uz faktu, ka skatuves mākslas budžets nav palielinājies pēdējos
divos gados, KM ir pārdalījusi finansējumu, to daļēji piešķirot
arī nevalstiskajiem teātriem.
Latvijas un Lietuvas KM apņēmušās to
darīt tad, kad palielināsies teātra nozares budžets kopumā. Tiesa,
pagaidām nav skaidras stratēģijas, kā šāds papildus finansējums
varētu tikt sadalīts nevalstiskajiem teātriem.
Visās trīs valstīs darbojas fondi:
Igaunijā un Latvijā tie darbojas efektīgāk nekā Lietuvā (skat.
sadaļu Procesa kvalitāte).
Netiešais finansējums skatuves mākslas
jomā visefektīgāk tiek īstenots ar autortiesību atskaitījumu palīdzību.
Nodokļu atlaides sponsoriem, kas atbalsta kultūru nevienā no valstīm
nedarbojas efektīgi, lai arī ir pieņemta likumdošana labdarības un
sponsorēšanas veicināšanai. Bartersponsorējums ir visierastākais
atbalsta veids. Tāpat arī populārs ir sponsorējums apmaiņā pret
publicitāti.
4. Secinājumi
1) Skatuves mākslas politikas
vietā Baltijas valstīs var runāt par teātra politiku, jo
dokumentos deja un mūzika tiek skatītas atsevišķi; budžetā no teātra
nozares tiek nošķirti starptautiskie un izglītības projekti.
2) Lietuvas teātra politika apdomīgi un
lēnām reaģē uz dziļu krīzi kādā jomā vai samilzušām problēmām.
Novatoriskas teātra politikas idejas var izvirzīt un ietekmēt tādas
personības teātra jomā kā Nekrošus vai Koršunovs. Iespējams, KM /
politika reaģēs uz nevalstiskā sektora spiedienu, mainot teātru
finansēšanas kārtību, tomēr nav skaidrs, vai visai Lietuvas teātra
sabiedrībai būs vienota attieksme pret pārmaiņām. Iespējamais pārmaiņu
faktors: mākslinieciskās personības.
3) Latvijas teātra politiku var
raksturot kā nogaidīšanas politiku, kas tiek īstenota samērā
konservatīvā politiskā un mākslinieciskā vidē. Teātra politikā
dominē nesāpīgas reformas (gaidīsim, kamēr palielināsies
budžets) un iesaldēšanas stratēģija. Politikas un teātra
sabiedrības uzmanība koncentrējas ap ēkām: reizēm ēku svarīgums
nomāc mākslinieku un mākslas projektu vajadzības. Iespējamais pārmaiņu
faktors: jaunākās paaudzes teātra profesionāļi.
4) Igaunijas teātra politikai raksturīga
stabilitāte un noturība: pieņemtas izmaiņas likumdošanā, izvirzīti
kritēriji, stabilas dotācijas teātriem, papildus finansējums no Kultūrkapitāla
fonda, nostiprinājies nevalstiskais sektors. Nav iemesla pārmaiņām
nevienā jomā, ieskaitot iesūnojušos repertuārteātrus. Iespējamais
pārmaiņu faktors: nostabilizējies nevalstiskais sektors un / vai Kultūras
ministrija.
II. Skatuves mākslas politikas standarti
1. Definīcija
1.1. Definīcijai teātris būtu
jāietver skatuves māksla visā tās mākslinieciskajā daudzveidībā
(dramaturģija, dramatiskā teātra iestudējumi, mūsdienu deja,
starpnozaru projekti, starptautiskā sadarbība, izglītības projekti
u.c.); organizacionālā dažādībā (repertuārteātri, atvērtā
skatuve, producēšanas centri, informācijas centri, festivāli)
neatkarīgi no to juridiskās formas (valsts, pašvaldību,
nevalstiskais sektors).
1.2. Jādefinē prioritātes: dažādība
jeb tradicionālais teātris; nacionāla māksla vai atvērtība pret
starptautiskiem projektiem; ārējais prestižs jeb iekšējā procesa
attīstība. Valstij ir jāfinansē prioritārās nozares, lai teātra māksla
būtu pieejama plašam skatītāju lokam.
2. Kam? / Skatītāju daudzveidība
2.1. Dažādu auditorijas grupu interešu
apkalpošana: paaudžu dažādība, dažādi sociālie slāņi, grupas
ar atšķirīgām interesēm (līdzsvars starp tradicionālo un
eksperimentālo mākslu).
2.2. Teritoriālā decentralizācija, lai
skatītāji reģionos un vietās, kur nav stacionāra teātra, iepazītos
ar daudzveidīgu teātra mākslu.
3. Instrumenti
3.1. Mākslinieciskās daudzveidības
veicināšana:
3.1.1. Līdzvērtīgas iespējas
pieteikties valsts finansējumam neatkarīgi no teātra organizācijas
juridiskās formas.
3.1.2. 10% no skatuves mākslas budžeta
būtu jāpiešķir jaunām iniciatīvām ārpus stabilajām teātra
institūcijām.
3.1.3. Atbalsts ceļa izdevumiem,
sadarbības projektiem, festivāliem.
3.2. Finansiālie instrumenti:
3.2.1. Līdzsvars starp dotāciju mākslinieciskai
programmai un infrastruktūras uzturēšanai.
3.2.2. Caurskatāmības principa
ievērošana valsts/pašvaldības budžeta līdzekļu sadalē,
aptverot dažādus kritērijus: māksliniecisko kvalitāti,
finansiālo un administratīvo efektivitāti, dažādas skatītāju
grupas, viesizrādes reģionos, starptautisko sadarbību. Novērtējumā
jāiekļauj menedžmenta efektivitātes.
3.2.3. Ilgtermiņa un divu-trīs gadu
plānošana, lai saskaņotu finansiālo gadu ar teātra sezonu.
3.2.4. Netiešais atbalsts nodokļu
atlaižu veidā.
3.3. Administratīvie instrumenti:
3.3.1. Atklāts konkurss par teātra
direktora amatu.
3.3.2. Skaidri definēti savstarpējie
pienākumi un atbildība vai līgums starp Kultūras ministriju un
skatuves mākslas organizāciju.
3.3.3. Sadalot finansējumu, nepieciešama
valde / ekspertu komiteja.
3.3.4. Regulāri jāpārskata, jāanalizē
un jāmaina (ja nepieciešams) kultūrpolitikas dokumenti un plāni.
III. Risinājumu alternatīvas
Ievads
Lai arī neviena no Baltijas valstu
skatuves mākslas politikām nav tuvu ideālam, jo neaptver visas
skatuves mākslas jomas, kā arī neizmanto visus kultūrpolitikas
instrumentus, tomēr kultūrpolitikas jomā ir vērojamas diezgan ievērojamas
pārmaiņas. Likumdošanas sakārtošana, no ministrijas neatkarīgu,
demokrātisku fondu izveide kultūras projektu atbalstam, plānošanas
dokumenti Igaunijā un Latvijā tās ir tikai dažas no izmaiņām.
Kopējā stratēģija Baltijas valstu skatuves mākslas politikās ir
repertuārteātru neaizskaramība. 90% no valsts teātriem ir izdzīvojuši,
katrs atrodot savu risinājumu: repertuārs bieži vien tika piemērots
skatītāju vēlmēm, tika piesaistīti sponsori, mārketinga attīstība,
dažādu pakalpojumu piedāvāšana u.c. Ministrijas ir aizsākušas pārrunas
ar pašvaldībām (Liepājas teātris un Tallinas Pilsētas teātris saņēmis
nozīmīgu pašvaldību ieguldījumu).
Pārmaiņas pamatā notikušas pamatlīnijās:
likumdošana, decentralizācijas procesa sākums, budžeta līdzsvarošana,
lai saglabātu esošo finansējumu valsts teātriem, projektu papildus
finansējums no fondiem. Izmaiņas ir acīmredzamas, tiesa, pārāk bieži
nekonsekventas, atkarīgas no politiskām pārmaiņām. No otras
puses, minētās pārmaiņas pamatā saistāmas ar ārējiem procesiem,
politiskiem sasniegumiem. Pārmaiņas, kas var tikt īstenotas
ministriju iekšienē, ar pašu spēkiem, notiek ļoti lēnām. Plānošanas
dokumenti, finansējuma kritēriju izstrāde, novērtēšanas metodoloģija,
elastīgums un atvērtība pret dažādību to visu varētu pakāpeniski
attīstīt.
Ne Igaunija, ne Latvija, ne Lietuva nav
realizējusi skarbas un straujas reformas. Lietuvai vēl arvien jāstrādā
pie likumdošanas izmaiņām un jāpārtrauc beztermiņa līgumi teātros.
Pārmaiņu procesa veiksme un skatuves mākslas nozares daudzveidīga
attīstība lielā mērā ir atkarīga tieši no katras Kultūras
ministrijas spējas izmantot jaunus kultūrpolitikas instrumentus, pakāpeniski
nomainot vecos mehānismus: precizēt mērķus, attīstīt plānošanas
dokumentus, definēt kritērijus valsts finansējuma sadalei teātriem,
atrast veidu, kā atbalstīt mūsdienu dejas nozari, starptautiskus
notikumus, mākslinieku mobilitāti, kā veicināt viesizrāžu darbību
vietās, kur nav stacionāru teātru, un iestudējumus bērniem varētu
būt savas kultūrpolitiskās prioritātes atkarībā no atšķirīgās
attīstības stadijas. Tomēr ir vairākas problēmas, kas apvieno trīs
Baltijas valstu skatuves mākslas politikas:
1) Mākslinieciskās daudzveidības
veicināšana, ietverot arī organizatorisko formu daudzveidību
(atvērtā skatuve, producēšanas centrs, informācijas centri,
festivāli u.c.) un finansējuma formu dažādību.
2) Teātra ēkas trupas
iestudējuma nedalāmība rada grūtības precīzi noteikt valsts
finansējuma mērķi un ietekmēt administratīvo efektivitāti vai
māksliniecisko kvalitāti.
3) Valsts finansējuma sadales kritēriji;
kvalitātes un efektivitātes rādītāju novērtēšana; caurskatāmības
principa ieviešana.
Problēmdefinīcija
1. Problēma: Mākslinieciskās
daudzveidības veicināšana
Kultūrpolitikas līmenī mākslinieciskā
daudzveidība netiek veicināta. Mērķu formulējumā jēdziens teātris
vairāk attiecas uz teātri tā tradicionālajās izpausmēs; teātra
izdzīvošana ir galvenā prioritāte valsts kultūrpolitikas līmenī,
nejautājot, kādas ir skatītāju vēlmes, kādiem skatītājiem šis
teātris izrāda savus iestudējumus, vai tas apkalpo dažādas
auditorijas grupas, vai spēlē izrādes galvaspilsētā vai sniedz
viesizrādes vietās, kur nav stacionāra teātra. Finansiālais un
netiešais atbalsts nav pieejams starptautiskiem projektiem,
novatoriskiem un eksperimentāliem, uz izglītības procesu orientētiem
iestudējumiem, mūsdienu dejas, informācijas procesa veicināšanai,
diskusijām, jaunām apmācību formām, starpnozaru projektiem u.c.
Šāda veida projekti visbiežāk ir ar privāta rakstura iniciatīvu.
Kultūras ministrija reti meklē un atrod veidu, kā veicināt šo
iniciatīvu un valsts kultūras institūciju savstarpējo sadarbību, kā
izmantot novārtā pamestas valsts pārvaldījumā esošās ēkas u.c.
Iemesls, kādēļ mākslinieki samērā atturīgi piedāvā realizēt
novatoriskus mākslinieciskus projektus, ir ne tikai finansiālās un
administratīvās grūtības, bet arī akadēmiskā izglītība, kas
pamatā balstās uz klasisko, psiholoģiskā teātra skolu. Zināmā mērā
tas attiecas uz visām teātra nozares profesijām: aktieri un režisori
apgūst tradicionālo mācību programmu, ļoti reti vēlāk piedaloties
meistardarbnīcās, semināros vietējā vai starptautiskā līmenī;
scenogrāfi nav raduši strādāt netradicionālās telpās; savukārt
teātra kritiķi apgūst dažādu iestudējumu analīzes pamatprincipus,
tomēr iespējas redzēt daudzveidīgus režijas paraugus ārzemju
festivālos ir ierobežotas.
Iespējamie risinājumi:
a) Finansiālo avotu dažādošana. Paralēli
fondiem, kas atbalsta projektus un māksliniecisko procesu, ir jāparedz
iespēja no budžeta līdzekļiem segt pamatizdevumus organizācijām,
kas rīko plašai sabiedrībai nozīmīgus projektus, kuri atbilst
izvirzītajām valsts kultūrpolitikas prioritātēm. Iespējamās
atbalsta formas:
viena gada / divu gadu finansējums
atklāta konkursa kārtībā;
līdzfinansējums (sadarbībā ar pašvaldībām
vai fondiem);
netiešais atbalsts: līgumi, labvēlīga
likumdošana u.c.;
b) Sadarbība ar nevalstiskām organizācijām
piedāvājot labvēlīgus nosacījumus
telpu izmantojumam, tehnisko aprīkojumu;
prēmiju sistēma valsts kultūras
organizācijām, kas veido novatoriskus, starpsektoru, starptautiskus
projektus vai sadarbojas ar nevalstiskām organizācijām, kas šādus
projektus īsteno valsts teātru telpās.
c) Mākslinieku un projektu mobilitātes
nodrošināšana: informācijas aprites veicināšana, starptautisku
braucienu ceļa izdevumu segšana, dalība starptautiskās sadarbības
organizācijās un atbalsts starptautiskiem projektiem.
d) Izglītības iespēju dažādošana
akadēmiskā (pasniedzēju apmācības iespējas starptautiskos semināros,
skolās, vieslektori) un profesionālā līmenī (semināri,
meistarklases).
Apsvērumi:
Kultūras ministrijai izdzīvošanas stratēģija atņem visus spēkus,
samazinot reformām vēlamo enerģiju. Savukārt, valsts teātri
nepieprasīs pārmaiņas, jo viņu prioritāte ir garantēt mākslinieku
un citu teātra darbinieku nodarbinātību. Jebkurā gadījumā pārmaiņas
ir psiholoģiski nepatīkamas.
Pārmaiņas var radīt tikai nevalstiskās
organizācijas un jaundibinātās iniciatīvas. Tiesa, vispirms šīm
organizācijām ir jāspēj motivēt un argumentēt novatorisku, jaunu
iniciatīvu nepieciešamību, uzstājoties gan masu medijos, gan plašākā
sabiedrībā. Parasti šīs organizācijas ir samērā marginālas parādības.
2. Problēma: Ēkas
trupas iestudējuma vienotība
Ēkas trupas iestudējuma
vienotais koncepts lielā mērā izriet no repertuārteātra modeļa
popularitātes Baltijas valstīs, kā arī finansējuma kritēriju trūkuma.
Līdz ar to valsts finansējumu teātri saņem vispār, nav iespējams
precīzi nodalīt valsts ieguldījuma mērķi, ne arī ietekmēt
administratīvo vai māksliniecisko kvalitāti.
Tradicionāli Baltijas valstīs teātra
ēka ir saistīta ar pastāvīgu aktieru trupu. Tas nozīmē, ka
noteikta aktieru trupa strādā vienā noteiktā teātra ēkā (parasti
ēka pieder valstij vai pašvaldībai, dažreiz privātīpašniekam,
no kura valsts ēku nomā). Teātrim kā atsevišķai juridiskai vienībai
ir tiesības iznomāt atsevišķas ēkas daļas vai teātra zāli. Līdz
ar to ēka parasti ir nozīmīgs faktors teātra budžetā gan izdevumu,
gan ienākumu sadaļā. Lai arī KM pienākums būtu ēku rekonstruēt,
finansēt avārijas stāvoklī esošo jumtu vai ugunsdzēsības aprīkojumu,
tomēr galveno atbildību nākas uzņemties teātra direktoram, jo, ja
ēka ir nožēlojamā tehniskā stāvoklī, tiek apdraudēts ikdienas teātra
darbs. Tomēr visai bieži teātris iegūst papildus ienākumus, iznomājot
telpas par samērā augstu nomas maksu. Reizēm teātris iznomā telpas,
kas būtu nepieciešamas paša teātra normālai darbībai. Tas arī
veido situāciju, kurā teātris nav ieinteresēts kļūt par sadarbības
partneri vai producentu, rīkojot viesizrādes, festivāla izrādes, izrādot
citu teātru izrādes (no reģioniem vai nevalstiskiem teātriem),
citiem vārdiem sakot, teātris nav ieinteresēts uzņemt savās telpās
pasākumus, kas būtībā saskan ar teātra misiju un kas varētu kļūt
par nozīmīgu mārketinga stratēģiju, jaunu skatītāju grupu
piesaistes veidu vai palīdzētu veidot starptautiskās attiecības.
Lielais vairums Baltijas teātru ir
repertuārteātri: teātrim repertuārā ir vairāki iestudējumi, katru
vakaru tiek izrādīts viens no tiem. No menedžmenta viedokļa tas ir
neefektīvs plānošanas un mārketinga modelis. Repertuārteātrim ir
pastāvīgi algotu aktieru trupa, reizēm arī režisori, scenogrāfs,
komponists. Veidojas samērā slēgta sistēma, ierobežojot iespējas
aktieriem mainīt spēles partnerus, režisorus vai pat teātri. Tiesa,
šim modelim ir savas priekšrocības, jo veiksmīgi veidojas teātra
ansambļa iekšējā attīstība, ietekmējot arī māksliniecisko
kvalitāti.
Kultūras ministrija ar teātri
sadarbojas, nenodalot šos trīs elementus pastāvīgu trupu, ēku
un iestudējumu virkni. Līdz ar to ir samērā grūti analizēt teātra
stipros un vājos punktus, atrast problēmu cēloni, mērķtiecīgi
uzlabot vājāko no jomām menedžmentu, ēkas un tehniskā aprīkojuma
stāvokli, vai izrāžu māksliniecisko kvalitāti. Var rasties situācija,
kurā teātra vadība var manipulēt ar cēloņiem, raksturojot teātra
neveiksmīgo darbību: par māksliniecisko neveiksmju cēloni var uzdot
slikto ēkas tehnisko stāvokli vai pārāk zemās algas. Pilnīgi
netiek analizētas savstarpējās proporcijas starp māksliniecisko
galarezultātu (izrādi) un pastāvīgo darbinieku skaitu, un to ietekmi
uz teātra darbības ekonomiskiem rādītājiem.
Iespējamie risinājumi:
a) Ir jānošķir un proporcionāli jāsadala
infrastruktūras un programmas finansējums.
b) Gan ministrijai, gan teātriem būtu jāstrādā
pie atsevišķu finansētāju piesaistes konkrētām teātra vajadzībām
programmai (KM un fondi) un ēkai (pašvaldība).
c) Iespējams, juridiski nošķirt
organizācijas, kas atbild par māksliniecisko programmu (teātris) un
ēku (ēkas administrācija/intendants); abas puses savstarpēji saistot
ar līgumattiecībām.
Apsvērumi:
Nevienu no iespējamiem risinājumiem nevar īstenot īsā laika periodā.
Visi trīs risinājumi prasa nozīmīgas, stratēģiskas izmaiņas dotāciju
sadalē, līgumattiecībās ar teātriem un ēkas īpašniekiem. Tas var
raisīt teātra sabiedrības protestus un pretenzijas. Valsts (KM) varētu
būt vairāk ieinteresēta ēkas trupas iestudējuma vienotības
salaušanā nekā paši teātri.
Pārrunas starp KM un pašvaldībām, pēdējām
nododot administratīvo un finansiālo atbildību par teātra ēkām un
to uzturēšanu, varētu būt zelta vidusceļš, kas ļautu izvairīties
no revolucionārām pārmaiņām.
3. Problēma: Valsts
dotācijas sadales kritēriji
Finansējumu kultūras projektiem potenciāli
ir iespējams saņemt fondos, balstoties uz skaidri izstrādātiem kritērijiem.
Tomēr pamatfinansējums teātra nozares organizācijām ir tiešas budžeta
dotācijas, ko KM sadala bez atklāta konkursa, skaidri definētiem kritērijiem
un novērtēšanas mehānismiem. Arī Igaunija šajā ziņā ir spērusi
tikai pirmo soli, orientējoties uz skatītājiem, kas teātri apmeklē.
Galvenokārt, darbojas tikai ārēji mehānismi,
kas var palīdzēt teātriem pārvarēt vai nepieļaut mākslinieciskas
krīzes situāciju: teātra kritiķu un masu mediju viedoklis, skatītāju
skaita samazināšanās, papildus finansējuma un sponsoru piesaistes grūtības.
Tomēr ir iespējams arī izstrādāt iekšējus mehānismus, lai valsts
kā šo teātru galvenais finansētājs varētu veicināt teātru māksliniecisko
kvalitāti un daudzveidību, noteikt kvalitātes standartus, finansiāli
atbalstīt tos teātra projektus, kas tirgus apstākļos nevar atpelnīt
ieguldījumus, atbalstīt novatoriskus meklējumus un procesa attīstību.
Ir jāizstrādā valsts dotāciju sadales kritēriji, kvalitātes un
efektivitātes novērtēšanas mehānisms, finansējuma sadales gaitā jāīsteno
caurskatāmības princips.
Iespējamie risinājumi:
1) Dotācijas lielums jānosaka,
apvienojot vairākus kritērijus:
tīri matemātisku aprēķinu (piem., x
lati uz vienu sēdvietu teātrī, šāda finansējuma sadales veida dotāciju
piešķir teātrim konkrētā ēkā; JEB: x lati uz vienu skatītāju,
līdzīgs princips īstenots Igaunijā, katrā teātrī iepērkot
noteiktu skatītāju skaitu);
noteikta dotācijas daļa (%) tiek piešķirta
kā papildus finansējums, balstoties uz teātra mākslinieciskās
kvalitātes novērtējumu;
papildus % par viesizrādēm reģionos;
papildus % par iestudējumiem bērniem un
jauniešiem;
administratīvās efektivitātes novērtējums.
2) Uz programmām orientēts finansējums:
iestudējumi: viena vai divu gadu
programma;
iestudējumi bērniem un jauniešiem;
eksperimenti, iestudējumimeistarklases,
uz iekšēju procesu orientēti iestudējumi;
profesionālā tālākizglītība;
viesizrādes reģionos;
starptautiskas viesizrādes, dalība
festivālos.
Dotāciju sadala profesionāļu valde,
balstoties uz atklāti izsludinātiem kritērijiem.
Dotācijai var pieteikties jebkurš profesionāls teātris neatkarīgi
no tā dibinājuma formas.
Apsvērumi:
Lai ieviestu valsts dotācijas sadales
kritērijus, diezgan kardināli jāmaina pastāvošā sistēma, jo tā
pamatā orientējas uz valsts teātriem, kas atrodas stacionārā ēkā.
Līdzšinējā finansēšanas sistēma kardināli jāmaina pat tajā gadījumā,
ja būtiski palielinās teātriem paredzētais budžets.
No vienas puses, lielākajai daļai teātra
profesionāļu ir kopīgi jāvienojas par šādām izmaiņām. No otras
puses, ieinteresēto teātra sabiedrību, galvenokārt, veido valsts
kultūras institūcijās strādājošie, kas pret pārmaiņām, iespējams,
izturēsies atturīgi. Kompromiss būtu jārod, Kultūras ministrijai
konsultējoties ar teātra nozares cilvēkiem un uzņemoties atbildību
par iespējami nepopulāru risinājumu. Vai arī jāiesaista profesionāļu
darba grupa, vai Teātra padome, lai izstrādātu iespējamos risinājuma
variantus.
IV.Informācijas avoti:
Kultūrpolitika
Cultural Policy in Europe European
Cultural Policy? edited by Ratzenbock V. Vienna, 1998
Reform or Transition. The Future of Repertory Theatre in Central and
Eastern Europe. OSI, 1997
Theatre Worlds in Motion by H.van Maanen and S.E. Wilmer. Amsterdam,
Atlanta. GA, 1998
Balancing act: 21 strategic dilemmas in cultural policy by F.Matarasso
and Charles Landry. Council of Europe Publishing, Culture Policy
Note 4
Cultural Policy. A Short Guide by S.Mundy. Council of Europe, 2000
www.culturalpolicies.net
www.budobs.org
www.policiesforculture.org
Igaunija
The Estonian Ministry of Culture.
Published by the Estonian Institute for the Ministry of Culture
Estonian Theatre by Jaak Rahesoo. Estonian Theatre Union, 1999
Cultural Acts. Ministry of Culture, 1999
Kultuur. Culture 1998. Statistical Office of Estonia. Tallinn, 1999
www.kul.ee
(Igaunijas Kultūras ministrija)
Latvija
Latvijas Valsts Kultūrpolitikas
pamatnostādnes, 1996
Kultūrpolitika Latvijā. Nacionālais ziņojums. Eiropas Padomes
ekspertu ziņojums. Rīga, 1998
Konferences Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi
darba kopsavilkums. Rīga, 1999
Cultural Legislation. Ministry of Culture of Republic of Latvia. Riga,
2000
www.km.gov.lv
(LR Kultūras ministrija)
www.kkf.lv
(Kultūrkapitāla fonds)
Lietuva
The State of Lithuanian Culture
Annual Report of the Minister of Culture Arunas Beksta, 2000
www.muza.lt (Lietuvas Kultūras
ministrija)
uz sākumu
atpakaļ
|