Putni slāpst lidostā

Kristo Šagora Izslāpušie putni Māras Ķimeles režijā

Deltaplānisti aiz loga, panno ar dažādu brālīgo tautu tērpos fasēto zēnu un meiteņu gājienu, kas, sarkanbaltziliviļņotā padomju Latvijas karoga vadīts, šķiet, gāžas tieši Daugavā, marmora kolonnas un tumšzilzeltīti griesti - Spilves lidostas padomiskā klasicisma interjers veido dīvainu, bet savā veidā atbilstīgu kontekstu vēl pavisam jaunā vācieša Kristo Šagora (1976) lugai Izslāpušie putni (2000), kuras darbība noris lidostā. Jau kopš Ž.Anuija Mēdejas laikiem (1975, Valmiera), kas tika spēlēta gan baznīcās, gan jūras krastā, skaidrs, ka īpatna izrādes norises vieta režisorei Mārai Ķimelei nekļūst par šķērsli un ierobežojumu - vien par ierosmi, par vienu no brīnumnūjiņām, bet nekad ne vienkāršu dekorāciju. Tāpat kā gadus divdesmit vēlāk Karalis Līrs un Rutes grāmata apliecina režisores spēju brīvi un azartiski planēt virs klasiskos sižetus ieskāvušajiem arhetipisku nosacījumu un tradīciju rāmjiem, tomēr nezaudējot zem kājām stabilu profesionālu pamatu. Un nu - Izslāpušie putni, kurus iestudējot, Māru Ķimeli nav kavējušas nekādas "paaudžu atšķirības" (jo izrāde ir jauna cilvēka skatījums), nedz sadarbojoties ar savu dēlu - videomākslinieku Pēteri Ķimeli, kura pārziņā visa notiekošā videoprojekcijas (kas ne vien rada papildu dimensijas izjūtu, bet palīdz saskatīt notiekošo parastam skatam nepieejamās vietās), nedz ar saviem bijušajiem studentiem - Rēziju Kalniņu, Ivaru Auziņu, Vari Piņķi, Noru Veigneri, nedz citiem aktieriem un neaktieriem (Zani Vaļicku, ikonisko Hārdiju Lediņu u.c.).

Stāsts
Lai cik biedējošs ir starp uzgaidāmās zāles krēslu rindās dažādos leņķos nosēdinātajiem skatītājiem kaismīgi nolasītais Rēzijas Kalniņas ievadmonologs par smirdīgajiem un kakājošajiem putniem (biedējošs tāpēc, ka šķiet - tā arī turpināsies kā kārtējais andergraundiskais smurs), pārējo stundu un divdesmit minūtes skatāms, klausāms, no videoprojekcijām nolasāms sāpīgs, pusaudža necenzētajā, sakāpinātajā atklātībā izklāstīts stāsts, kura galvenā varone neapšaubāmi ir Gundula (R.Kalniņa). Jo tā ir viņa, kuras dzīvē ielauzusies nāve, nodevība, slimība, jā, arī mīlestība, un kurai nākas ar to visu tikt galā. Kaut vai mīlējoties ar bijušo puisi pārnēsājamās tualetes zaļo sienu ieskautai.
Rēzijas Kalniņas aktrises biogrāfijā tik huligāniska, aizlauzta, galējībās no dzīvesspara līdz suicīdam slīgstoša dvēsele nav spēlēta kopš citas arī vācu modernās drāmas varones Jūlijas laikiem (T.Dorsta Fernando Krapa vēstule Jūlijai Dailes teātrī, rež. Dž.Dž.Džilindžers). Arī Ivara Auziņa "saldā zēna" egocentriskais šarms Gundulas bijušā čaļa Pētera lomā aktiera CV ierakstāms ar treknu + zīmi. Savukārt Zane Vaļicka izrādē Izslāpušie putni nospēlējusi savu līdz šim labāko lomu - elegantā kostīmiņā (pretstats Gundulas paltrakiem) ietērpto Pētera tobrīdējo draudzeni Elēnu, aiz kuras ledainās skaistules ārienes slēpjas kompleksi, uzvilkti nervi un histēriķes iedaba.

Akvārijs
Tomēr galvenais - šī izrāde vien (nepiesaucot festivāla ārzemju viesus) līdz ar J.Griškoveca/Alvja Hermaņa Pilsētu, kas notiek kāda tiešām eksistējoša dzīvokļa istabā, ir stingrākie mietiņi starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo novus 2001 vadlīnijai, kas bukletā definēta kā "visdažādāko mērogu izrādes ārpus tradicionālajām teātra zālēm". Jo še netradicionālās spēles telpas nav izvēlētas tikai stila (jeb stilošanas) pēc. Pilsētas darbība norisinās dzīvoklī, Izslāpušie putni slāpst lidostā. Vienlaikus šīs telpas tieši ar dūri trāpa nozīmē, kas jebkurā dekorācijā šķistu vispārināta: tās ir būra, ierobežotības, determinētības zīme, kas tomēr ir ambivalenta, jo, lai gan šķiet, ka visa "īstā" dzīve palikusi aiz istabas logu ailēm vai lidostas akvārija ne visai tīrās stikla sienas, tak skaidrs (ja ne pašiem varoņiem, tad vismaz skatītājiem), ka dzīve risinās tepat, iekšpus, tepat, tagad, ar mums, un ne jau reālās telpas reālā sliekšņa pārkāpšana atbrīvos, atpestīs, glābs.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Diena
Autors: Henrieta Švāne, Māksla Plus, speciāli Dienai.
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2001. gada 20. septembris.
Rubrika: Kultūra (13. lpp.)