Vajadzīgas jaunas formas

Šodien Latvijas teātru programmu veido tikai lugu nosaukumi, mēģinājums sezonai formulēt mērķi parādās tikai Jaunā Rīgas teātra rudens intervijās.
Savukārt sekojot līdzi Jaunā teātra institūta Jaunāko Ziņu laidieniem, mērķu un izaicinājuma tajos šķiet vairāk nekā vajag, tak, pavērojot teātru dzīvi kopumā, akmeņu mešana varbūt arī ir pareizākais veids, kādā iekustināt ikdienas rāmumu un samierināšanos. Jaunākais izaicinājums, kaut arī teju gada garumā (vismaz tik ilgi laiku pa laikam parādījās Homo Novus 2001 programma), ir - lieciet aiz auss, teātris sen vairs nenozīmē došanos pa iestaigātu ceļu uz pazīstamu māju, gaidot nojaušamu estētisku un garīgu baudu. Teātris nozīmē citādu pieredzi, neprognozējamu procesu un pārdzīvojumu.
Homo Novus mērķis izvest teātri ārpus nama īstenojās kā desmit dienu garš piedzīvojums, ik vakaru dodoties uz jaunapgūstamu vietu teju visas Rīgas robežās - no Daugavgrīvas cietokšņa Bolderājā līdz Statoil DUS Krasta ielas rajonā, nācās salt zem klajas debess, līst pagrabos, apmeklēt muzejus pa to dienesta ejām, ielūkoties privātās mājās. Un patiešām mērķis tapa sasniegts, jo pārliecinoši tapa pierādīts - gan tas, ka teātris var būt krietni dažādāks nekā pierasts, gan tas, ka publikai neierastais šķiet tikpat pievilcīgs kā ierastais, jo par intereses trūkumu festivāla rīkotāji sūdzēties nevarēja.
Netiešā veidā tapa atgādināts arī iepriekšējā festivāla moto - kādas tik izdarības nav iespējamas ar izrādes tekstu, kam nebūt obligāti nav jābūt lugai. Neakcentējot uzmanību uz tekstu, tā variācijas šoreiz pašas pievērsa sev uzmanību, un visnegaidītākais pārsteigums bija tas, ka, vairāk nekā par pusi noīsinot tik skaistas lugas kā Čehova Kaija un Raiņa Spēlēju, dancoju!, bet atlikušo tekstu talantīgi piepildot, caur teksta atliekām ir iespējams pārliecinoši paust teju vai visu saturu (režisori Ē. Lakaskāde; V. Vaičūnaite, I. Kļaviņa). Gaidīts pārsteigums - ka lugas teksts var būt radīts kolektīvi (Bak-truppen "Eiro-eh?", Baltijas nama "Luga, kuras nav"), ka to no idejas rada režisors ( J. Griškovecs Pēc Po, L. van Merbeke Re: Frankenšteins, K. Skoiens Nakts tintnīcā), ka izrāde var būt bez teksta gan cirkā (Trix), gan šovā (Tautu draudzība), un visbeidzot, ka luga var būt arī vienkārši luga - B. Frīls Aristokrāti, K. Šagors Izslāpušie putni, J. Griškovecs Pilsēta.
Homo Novus mērķis - izrāde ar telpu, kurā tā nav radīta, tātad nav sadzīvota un apdzīvota, ieguva dažāda līmeņa attiecības. Ir izrādes, kam īpašā spēles telpa ir izšķiroša tās dzīvībai, un ir izrādes, kas varētu tapt nospēlētas jebkur citur, tāpēc neparastā telpa pa lielākai daļai ir spēcīgāks pārdzīvojums par tur vērojamo inscenējumu.
Viens no pamatnosacījumiem izrādes kvalitātei ir tās inscenējuma līmenis, kas nozīmē gan apdzīvojamās telpas estētisko pašvērtību, gan tās saspēli ar aktieru darbu un kompozicionālu vienotību, kas rada atmosfēru. Un pilnība pat tradicionālā telpā spēlētām izrādēm sasniedzama lielākoties uz savas skatuves. Festivālā par visorganiskāk apdzīvotām neparastām telpām kļuva tās, kur tika izrādītas Latvijas programmas izrādes - JRT Pēc Po Citadeles ielas spīķerī, kur ironiski šausmu pastāstiņi tika stāstīti uz visparastākās skatuvītes, bet zem visai neparastām senām velvēm, putekļainiem akmeņiem, kālab nav grūti iejusties nabaga Fortunio ādā, kas aiz kādas šādas akmens sienas reiz iemūrēts dzīvs. Arī JRT Pilsētā, kas top spēlēta kādā dzīvoklī, ir neoreālisma stilistikā ieturēta vide, kurā ierastos apstākļos mīt jauna ģimene ar mūžvecām problēmām. Un savs šarms tajā, ka pie durvīm zvana pa īstam, televizors rāda pa īstam un pat gludeklis svilst pa īstam, noteikti ir, jo tad ir vieglāk noticēt, ka arī aktieri ir pa īstam. Arī Spēlēju, dancoju!, ar ko tika atklāts festivāls, bija tapis tieši Daugavgrīvas cietoksnim ar tā vairāklīmeņu spēles laukumu, tāpēc grūti to iedomāties trīs dienas vēlāk Viļņā divreiz mazākā spēles vietā. Tāpat kā Homo Alibi akcijas laikā ieskicēto un tagad pabeigto Māras Ķimeles Izslāpušo putnu izrādi Spilves lidostā, kur ne bez nozīmes ir lugas un izrādes darbība lidostas uzgaidāmajā telpā, un tas, ka aktieri darbojas tikai starp skatītājiem; Latvijā tas ir kaut kas jauns. Savukārt norvēģu Nakts tintnīcā, neapspriežot tās savādo saturu ar impresijām par Āfrikas ceļojuma pieredzi, kas tika spēlēts Statoil DUS, kļuva par vienu no divām viesu izrādēm, kas Latvijā adaptējās ideāli. Šī izrāde ar saukli Piestāj uz mirkli! būtu pavairojama un atkārtojama nez cik reižu tāpēc vien, ka vide, kas noderēja kā spēles laukums, ir identiska visā milzīgajā Statoil tīklā, un apstākļi, kas varētu mainīt aktieru reakcijas, drīzāk ir gaisa temperatūra, par ko teātra sakarā parasti nav vajadzības domāt.
Frīla Aristokrāti no ierastās spēles telpas Tallinas pievārtes izbijušā muižā tapa pārcelti uz Pārdaugavas it nesen uzceltu privātmājas piebūvi, kas, pateicoties Homo Novus, ieguva teiksmaino Alfrēda mājas titulu. Izrādes režisors Prīts Pedajass par izšķirošo faktoru, kas iedrošināja tik īpašo inscenējumu pielāgot jaunai vietai, intervijā nosauca Alfrēda mājas atmosfēru jeb auru, un acīmredzot tas arī bijis atslēgas vārds, kas ļāva aktieriem psiholoģiski niansēto izrādi pirmoreiz ārpus mājām un nebūt ne līdzīgā vidē nospēlēt tik pārliecinoši. Visbeidzot arī pasaulslavenā - vai tiešām? - Petļuras modes šovs Tautu draudzība, kas pamatiecerē eksponēja bijušo PSRS republiku pārstāvjus nacionālajos tērpos (atpazīstamos) ar pseidonacionālām astoņdesmito gadu estrādes dziesmām fonā (neatpazīstamām) un paralēliem kadriem no padomju laika kinohronikām uz ekrāna iepretim neatkārtojami sovjetiskam sienas gleznojumam, diez vai piemērotākā vietā par Spilves lidostu varēja notikt, tak pats pasākums atstāja tik pliekanas paviršības un pat bezkaunības iespaidu, tāpēc lai paliek bez komentāra…
Pārējās četras viesizrādes nenonāktu pretrunā pašas ar sevi, ja tiktu spēlētas, teiksim, apmainoties savstarpēji ar vietām. Protams, to, kāpēc Luga, kuras nav jeb skatuves zvaigžņu atmiņas notika tieši Teātra muzeja zālē, viena aktiera universalitāte Re: Frankenšteins Dzelzceļa muzejā, mūsdienu cirksTrix Kinostudijā, bet Sapņu fabrikā - alternatīvais Eiro-eh?, ir iespējams it aši pierādīt kā vienīgo, īsto izvēli, pat konceptuāli pamatojot izrādes filozofijas atbilstību katras konkrētās telpas vēsturei, tomēr festivāla elastīgums būtu tas, kas ļautu sagriezt kājām gaisā un pierādīt pretējo, tāpēc par svarīgāku Homo Novus atklājumu es uzskatu tikko uzskaitītās telpas, kuras visas ir bezgala pateicīgas vietas teātra spēlēšanai. Turklāt Kinostudija un Teātra muzeja zāle jau pēc savas funkcijas stāv tuvu teātra mākslai, tālab šur tur šad tad izskanējušās runas par to, ka Latvijai tāpat kā pārējām Eiropas valstīm, ja tā grib būt kultūras valsts, vajadzīga neatkarīga daudzfunkcionāla skatuve, kas derētu Rīgā projektu tipa teātrim un viesizrādēm, tad, kā es domāju, šīs desmit festivāla dienas pierādīja vismaz to, ka naudu labāk ieguldīt projektos - nevis, lai celtu skatuvi, jo mums jau tāda ir. Mazāka mēroga pasākumiem - Teātra muzejā, lielākiem - Kinostudijā. Un tad, kad labas izrādes Kinostudijā vai Teātra muzejā vairs nebūs ārkārtas notikums, tad festivāla pārskats taps rakstīts nevis par telpām, bet izrādēm.

Lursoft > Laikrakstu bibliotēka > Neatkarīgā Rīga Avīze
Neatkarīgā Rīta Avīze
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2001. gada 27. septembris.
Autors: Ieva Zole