Foto © Dmitrij Matvejev

Sestdiena, 4.oktobris
Dailes teātra Lielā zāle
Brīvības iela 75
18:00
Lietuviski (ar tulkojumu latviešu valodā)
Izrādes ilgums: 4 h 30 min. (3 daļas)
Biļešu cenas: 3; 5; 7 Ls

VIDEO LOGS (1.fragments)
VIDEO LOGS (2.fragments)

Pirmsākumi. Kristijons Donelaitis. GADALAIKI
Vizuāla poēzija

Teātris “Meno Fortas”, Lietuva

Režisors: Eimunts Nekrošus
Scenogrāfs: Marjus Nekrošus
Kostīmi: Nadežda Gultjajeva
Komponists: Mindaugs Urbaitis
Gaismas: Audrjus Jankausks
Aktieri: Žemīna Ašmontaite, Povils Budris, Diana Gancevskaite, Kestutis Jakšts, Rasa Kulīte, Kristina Mauruševičūte, Aušra Pukelīte, Salvijus Trepulis, Vaids Viļus

Producents: “Meno Fortas”
Kopproducenti: Eiropas Teātru savienība, Romas teātris, Budapeštas Pavasara festivāls, Festivāls “Baltijas nams” (Sanktpēterburga), Sv. Jāņa Nacionālais teātris (Porto)

Pirmizrāde: 2003. gada 7. martā

 

Foto © Dmitrij Matvejev

Izrāde
Festivāla “Homo Novus 2003” teātra programmas kulminācija būs festivāla noslēgumā – pēdējā nedēļas nogalē izrādītā Lietuvas teātra “Meno Fortas” viesizrāde “Pirmsākumi. Kristijons Donelaitis. GADALAIKI”. Iestudējumu veidojis slavenākais Lietuvas teātra režisors Eimunts Nekrošus, kura izrādes ir apceļojušas visu pasauli. “Gadalaiku” pamatā ir lietuviešu klasiķa Donelaiša episkā poēma par darbiem un dzīvi lauku sētā, ciešā saiknē ar dabas spēkiem un gadalaiku ciklu, kas sarakstīta 18. gadsimta otrajā pusē. Uz skatuves tā pārvērsta vizuālā poēzijā – aktieru un režisora dzirkstošās improvizācijas ainas seko viena otrai. Izrādi vērojot, aizraujas elpa par metaforām pārbagāto un tēlaino skatuves valodu, kur vienkārša rokas kustība vai stikla lauska var uzburt vesela gadalaika noskaņu. Visu skatuvisko elementu, horeogrāfijas un muzikālā materiāla apvienojums rada emocionāli spilgtu un spēcīgu teatrālu piedzīvojumu. Jaunais iestudējums noslēdz Šekspīra periodu, kura laikā pēc kārtas iestudētas trīs traģēdijas, un iezīmē jaunu posmu režisora daiļradē. Iepriekš Nekrošus visiem iespējamiem līdzekļiem uzsvēra cilvēka niecību kaislību un likteņa priekšā. Šeit vairāk gaismas, prieka un līdzsvara. Kā raksta kritiķe Rasa Paukštīte “Dzīve-darbs-radīšana. Šī ir Nekrošus izrādes trīsvienība. Pirmo reizi starp šiem konceptiem likta vienlīdzības zīme, kas pierāda, ka atsevišķi tie nevar eksistēt.” Latvijas Jaunā teātra institūts 1999. gadā pārpildītā opernamā izrādīja Eimunta Nekrošus iestudēto “Hamletu” un cer, ka atkalsatikšanās ar “citu” Nekrošu sagādās prieku gan pašam režisoram, gan skatītājiem.

Režisors
Eimunts Nekrošus (1952) beidzis Lunačarska Teātra institūtu Maskavā (1978). No 1978. līdz 1979. gadam strādā Valsts Jaunatnes teātrī Viļņā, pēc tam gadu – Kauņas Drāmas teātrī. 1980. gadā mākslinieks atgriežas Jaunatnes teātrī, kur iestudē vairākas izcilas izrādes: Antaneļa un Gedas “Mīla un nāve Veronā” (1982), Aitmatova “Pirosmani, Pirosmani” un “Garāka par mūžu diena ilgst” (1983), Čehova “Tēvocis Vaņa” (1986) Gogoļa “Deguns” (1991). Visi Nekrošus iestudējumi saņēmuši apbalvojumus dažādos teātra festivālos Lietuvā un Baltijā, kā arī ar panākumiem piedalījušies starptautiskos festivālos. Nekrošus ir saņēmis vairākus valsts apbalvojumus par ieguldījumu kultūrā. 1991. gadā Nekrošus kļuva par režisoru – rezidentu Starptautiskajā teātra festivālā LIFE. LIFE festivāls producējis Puškina “Mazās traģēdijas” (1994), Čehova “Trīs māsas” (1995), un “Mīla un nāve Veronā” (1996). 1994. gadā Nekrošus saņēma Lietuvas Teātra savienības Gada labākā režisora balvu, un Baltijas Asamblejas balvu par “Mazajām traģēdijām” kā gada labāko izrādi Baltijas valstīs. Tajā pašā gadā Eiropas Teātra savienība un Torminas Mākslas komiteja (Itālija) piešķīra režisoram apbalvojumu “Jaunā Eiropas teātra realitātes”. 1997. gadā Nekrošus iestudēja vienu no labākajām izrādēm – Šekspīra „Hamletu”. Izrāde piedalījās turpat visos nozīmīgākajos Eiropas teātra festivālos un saņēma neskaitāmus apbalvojumus. 1998. gadā režisoram piešķīra trešās pakāpes Ģedimina ordeni, 1998. gadā – Lietuvas Nacionālo apbalvojumu. Kopš 1998. gada Nekrošus ir mākslinieciskais vadītājs paša dibinātajā teātra studijā “Meno fortas” (Mākslas forts jeb cietoksnis). 1999. gadā viņš iestudēja Šekspīra “Makbetu”, par ko saņēma Krievu teātra kritiķu balvu “Zelta maska”. 2001. gadā sekoja vēl viens Šekspīra iestudējums - “Otello”, kura pasaules pirmizrāde notika Venēcijā. 2001. gadā Nekrošus Maskavā tika apbalvots ar prestižo Staņislavska balvu. 2002. gada rudenī “Makbets” Nekrošus režijā uzvests arī Florences operā “Teatro Comunale”. Jaunākais režisora iestudējums ir “Pirmsākumi. Kristijons Donelaitis. GADALAIKI”.

Saites
Teātra “Meno Fortas” mājas lapa www.menofortas.lt

Atsauksmes

“Gaismas meklējumi ir materializēti līdz absurdam, pat fiziski izjūtami (...)”

“Mostošās mīlas, pievilcības un šaubu, jūtu karstuma un atsaluma motīvi ir izteikti tik smalki un brīnišķīgi, kādus grūti atrast psiholoģiskajā teātrī. Mūzika piesātina visas epizodes un vieno tās darbībā un intonācijā. Komponists Mindaugs Urbaitis kombinē klasiskos motīvus ar pilsētas folkloru un populārām melodijām. Jaunie aktieri izpilda sarežģītus ritmiskus un vokālus uzdevumus ar jauneklīgu entuziasmu, neliekot izjust pieredzes trūkumu. Poētiskais teksts nekomentē darbību, bet ir cieši ar to saistīts.”


Foto © Dmitrij Matvejev

Aleksandra Tučinskaja, Russkij žurnal, Nr.10, 2002

 

““Gadalaikos” pēc nežēlīgajām traģēdijām “Makbets” un “Otello” ir atgriezies “Trīs māsu” melnais, paralizējošais humors.”

“Nekrošus ir kamikadze. Viņš mūs ir brīdinājis, ka klasika viņam ir apnikusi. (...) Viņam apnicis visu darīt skaidri un iepriekš paredzami; režisors, kurā daudzi redz Eiropas teātra nākotni, paziņo: man jāapmaldās. “Esmu nonācis pie robežas, nu man jāriskē un jāstrādā ar tekstu, ko neviens cits neņemtos darīt.” Ierocis, ar kuru Nekrošus veic profesionālo pašnāvību, ir mistisks teksts, kas jāatgūst (šis darbs ir aizsācis lietuviešu rakstīto literatūru).”

Ines Nadais, Publico, 10.01.2003.

 

“Lai gan diezgan gara, izrāde ir pārsteidzoši impulsīva un jauneklīga, pilna spoža humora un spilgtas elēģijas. Pēc monumentālajiem Šekspīra lugu iestudējumiem, šis šķiet mēģinājums atgriezties sākumā, tai pat laikā saprotot, ka atgriešanās nav iespējama.”

Audronis Liuga, 7 meno dienos, 14.03.2003.

 

““Gadalaiki”, iespējams, ir pirmā Nekrošus izrāde, kurā viņš joko. Nekrošus ir jautrs. Ne vienu reizi vien esam iepazinuši viņu sarkastisku un ironisku, bet nekad – priecīgu un bezrūpīgu. Pirmo reizi skatītāji var izsmieties no sirds.”

Rasa Paukštyte, Verslo žinios, 14.03.2003.

 

“Viņš patiesībā varēja iestudēt arī Bībeli. Un šo radītāja apziņas sajūtu šeit atstāj ne tikai viņa absolūtā nerēķināšanās ar jebko, ar ko ir saistīts dzīvs teātris – naudu, laiku, tekstu, aktieriem, skatītāju gaumi, vienalga, Nekrošus stāsta un rāda tikai to, kas interesē viņam, arī “Gadalaikos”, kad stāstā par gadalaiku maiņu un cilvēkiem un zvēriem tajos, Nekrošus rada savu versiju par Sākumu. Jo ne par ko citu jau šī izrāde arī nav – tā ir stāsts par to, kā mēs dzīvojam – par cilvēkiem, kas sastopas ar visu to, no kā dzīves laikā nav iespējams aizbēgt – priekiem un sāpēm, dzimšanu un miršanu, rītiem un vakariem, vasarām un ziemām, stārķiem un vilkiem.”

Evita Sniedze, Teātra vēstnesis, 2003

Pielikumā:
Recenzijas presē
Evitas Sniedzes recenzija Teātra Vēstnesī

atpakaļ